Nē, nē.
Nevar kā parasti, te būs jāmaina kloķvārpsta un varbūt arīdzan pat viss cilindrs un tikai tad var cerēt uz kaut kādu augšupeju un kāda labuma došanu sabiedrībai.
Taču zemapziņa zabiezē zilos dūmu mutuļos un vēsta par pastardienu.
Drūmi.
Un skurstenis iedegas sarkans, darva aizdegas, bet pie jumta dēļiem neķer.
Jo nav jau vērts. Nav vērts. Izslienies, paosti gaisu, piefiksē un lien atpakaļ zem pleda savā mazajā Valhallā.
Varbūt tiksi pažēlots. Pastardienai jājūt visas pasaules sāpes, citādāk tā nevar pienākt.
Un varbūt Fenrirs, izrāvies no ķēdēm, apstāsies tik 3 mirkļus no tavas sejas, lai neaprītu tevi dzīvu. Nesaprotami. Varbūt tas tavs mats, kurš slepus bija vēlviena Gleipnira sastāvdaļa, lika viņam iepauzēt pirms sūtīt tevi mūžīgā kritienā melnā bezdibenī.
Taču ja iepauzē arī stāstītājs. Būdams... relatīvs. Mainīgs. Atkarībā no krāsu zabiezējuma, atkarībā no vibrācijas un nolemtības pakāpes. Tad tu pat sāc... saprast. Skaidrāks sāk palikt attēls. Un neprecīzāks. Nepareizāks. Šis jau bija nolemts neveiksmei jau kopš sākuma. Atliek tikai cerēt, ka nomainīsies stāstītājs.