Priesteris ķēra trusi pa visu istabu un pēc tam ostīja tam ausis vismaz pusstundu, pēc tam viņš uzpūta prezervatīvu ar ķiršu smaržu un sita ar to sev pret galvu līdz aizmirsās tā ķīmiskajā aromatā un sasniedza Nirvānu. Nirvāna smirdēja. Priesterim bija vienalga, viņš skaitīja vasarsraibumus uz viņas ādas un domāja par to cik viņa ir glīta un harizmātiska. Nirvāna bija viegli iegūstama tikai pēc tam vaļā nevarēja tikt un tiklīdz kā pie tās tiec permanenti smirdi arī tu. Dēmoni. Bet īstenībā nav tik ļauni, Priesteris tika galā ar Nirvānu un sasniedza Mahjāhujtumanipisi stāvokli un gāja dzīvē ar augsti paceltu galvu.

Bet mēs sēžam pidžamās, dzeram Dreamer un pīpējam aveņu ūdenspīpi. No gaisa nokrīt pa monētai. Stūrī ir kuņģis. Tu dursti to ar adatām, tas ir labi, es tā domāju, tieši kā pieklājas. Jā, nu vai tad uz visu jāskatās objektīvi? Dzīvotājs būs. Pie griestiem sitas sirds. Tas ir mūsu ritms. Otrā stūrī šņāc liela čūska.

Nebēdz.