Man blakus skelets pārskaita vēlreiz savus kauliņus. 7 trūkst, bet tie nav fundamentāli. Tāpat gribētos visus, lai ir pilna bilde, citādi šobrīd īsti nav korekts pa dzīvi. Kad viņš staigā tad viņš stirkšķ un krakšķ. Es nezinu vai tas ir Kaulainais vai kas, man īsti nešķiet, ka man vislaik sekotu Mana Nāve, bet sukubs jā. Šitais nav sukubs, šitais ir skelets, škelets, kaulainais, kas nav Nāve. Viņš nēsā līdzi sirpi, bet tas ir tikai tāpēc, ka viņam patīk tēlot, ka ir Nāves kalps. Kaut kas jau viņā ir. Viņam ir tintes diēta un viņš jau ir izlietojis visu tinti, ko atrod nēsājoties man līdzi. Reizēm viņš tēlo liču. Nesanāk. Viņš ir zemnieks. Tāpēc tas sirpis. Nemirušais zemnieks. Viņam patīk mani paradumi. Sēdēt pie datora visu dienu gan darbā gan mājās un neko jēdzīgu nedarīt. Bišķiņ atgādina viņam savu nemirušā dabu. Viņš man saka, ka es esmu ceļā uz nemirušo. Nē, neticu. Pff. Lai iet un sirpē savu labību nevis te izrunājas par manu dzīvi. Jebkurā gadījumā, viņš pat ar mani pusdieno pie viena galda. Neviens viņu neredz jo negrib. Viņam patīk, ka mums kafejnīcā mikrenē silda pārtiku un viņš pēc tam priecīgs dejo pa kafejnīcu tā, ka lustras sāk šūpoties.
Nemirušie.
