Un tā es sēžu tējas namiņā, ēdu mednieku desiņas ar kečupu un nevaru saprast vai kečups gadījumā nav garšīgāks par šīm mednieku desiņām. Es nemāku gatavot garšīgi, pat mednieki desiņas. Tikai interesanti. Cauberers guļ stūrī un skaļi krāc. Es iemetu viņam ar vienu mednieku desiņu, viņš spēji uzraujas kājās un pārvērš to par pelniem, pēc tam jau atkal guļ. Kāpās ir stiprs vējš. Brīdi pa brīdim namiņā ielido kāda mednieku desiņa. Reizēm uzdurta uz dakšiņas. Reizēm ar visu roku. Mans draugs cauberers visu zin un es ne par ko nesatraucos. Priesteris staigā pa krastmalu un vāc tukšās pudeles, kārtojot tās labirintā. No dažām izlido Džins, bet viņš sūta tos uz elli, kur viņi diez vai nonāk. Cauberers asi nosodītu šādu rīcību, bet tagad viņš ir pārāk daudz sadzēries māju alu, lai piebiedrotos priesterim viņa kvestā. Cauberera aita stāv piesieta pie namiņa kolonnas un brīdi pa brīdim tā cenšas ar mani nodibināt acu kontaktu. Viņa grib, lai cauberers ceļas augšā un ved viņu izjādē, bet viņam tas nenāk ne prātā. Es tikai brīnos par suni, kurš jau vairāk kā pusstundu stāv uz griestiem un pēta zirnekli.