Baltais meksikānis atbild uz maniem jautājumiem par dusmām un pašdestrukciju. Neparasti vārnas lidinās ap līko priedi un vicina savas ciskas.

Jā, Nievājs, arī domā, ka gaismas pils iecerēta kā militārs objekts. Nievājs nezin ko nozīmē militārs. Bet es jums saku, tur tankus glabās, tankus! Katrā stāvā pa tankam. Pēdējajā stāvā būs tā saucamā bifeļu zāle, tas vairāk pavelk uz tādu moderno pseidozinātnisko hipiatriju, bifeļi zem skābes ar zināmu cukuriņu, cukurbieti bietē, bļe! {lamas} Kārlis atnāk un izvelk Annu no gultas, bučo atstājot lūpukrāsas nospiedumus uz Annas skaistās, smalkās, taču nedaudz stūrainās (kā Kārlim tajā brīdī liekas) sejas, bet Kārlim patīk kubisms tāpēc tas ir tikai pluss. Kārlis bučojās kā jau Kārlis un izvērš pseidoseksuālu rotaļu. Kārlim mugurā ir skafandra, svaigi atgriezies no Marsa. Atvedis jaunu lūpukrāsu. Bet vispār, ja tu, mīļo cilvēk, esi tik tālu izlasījis, tad es zinu, kas tavā prātā notiekas. Labāk aizej uzvāri stipru tēju un saproti, ka neredzi risinājumu šābrīža situācijā. Papliķē sev pa vaigu un saki, ka sekosi Pētera padomam un meditēsi uz pseidozinātnisko bifeļu hipiatriju. Bet nu tā tur cilvēkam ir, ka kādā brīdī tā dzīvīte kaut kā tajās šūnās izjūtās tāda kaitinošāka, tā kā motorollers, kurš rūc kā govs. Punkc, Kaž'!

Neba tā bija jābūt, bet tavas domas atgriezās pie vakarnakts rotaļas ar sukuba (viņu sauca Linda, ja neatceries) asti. Tāpēc, ka no visai kaislīgā procesa tavā prāta nebija palikušas ne viņas krūtis, ne viņas vagīna un uzbudinošais kaunuma apmatojums, ne viņas skaistā seja un biezās ne botoksa lūpas un ugunīgi rudie mati, pat ne arī viņas kājas, kuras tu, dievināji, skūpstīji tās un dzēri no tām kādu grādīgu dziru (to arī tu neatceries), neatceries arī skaisto muguru un to kā izskatījās viņas mugurkaula skriemeļi. Tu neatceries arī ko viņa darīja ar tevi un lielākoties, ko tu, Makss, darīji ar viņu, izņemot to, ka spēlējies ar viņas asti. Visu laiku ar to asti. Kodi tajā. Izjuti to ar visām savām ķermeņa daļām. Ostīji to un nesaprati pēc kā tā, nu kā tev pašam, Andri, šķiet smirdēja vai smaržoja, varu pateikt priekšā, ka tas bija kaut kāds pārpausaulīgs piparmētru aromāts un izsauca tevī atmiņas par svaigumu visās dzīves situācijās. Tas nav nepareizi, ka tu atceries tikai asti, ja tu atcerētos arī visu pārējo, tu vairs nespētu gulēt ar kaimiņu Zani (jā, to maigo, silto meiteni) un ne arī ar Daci (to, kuras dejošana noved tevi līdz kvēlei, Roland). Domājot par asti un to, ka tu šobrīd nu nekādi īstenībā nevari atcerēties kā tevi sauc, jo Linda (VIŅA) ir ņēmusi no tevis to, kas viņai kā sukubam, viņasprāt, pienākas, tu sāc domāt, kas ir īstā dzīve. Tā aste. Ja jau pat aste bija tāda, tad kāda bija pati Linda. Varbūt viņu nemaz nesauc Linda? Kāpēc viņa tavā cilvēka prātiņā ir atstājusi tādu nospiedumu. Viņa tevī nospiedās kā Linda. Jo Linda nav atvairāma. Linda ir punkts uz `i` un Linda ir tavas dzīves liktenīgā sieviete. Nē, sieviete tiešām, nē, bet citādāk tu viņu nespēj izprast un izjust, kā tikai uzskatot viņu par sievieti. Cik daudz Linda ir tevis paņēmusi un cik daudz no sevis iedevusi? Haha, ir daļa, ko tu nekad neieraudzīsi, ir daļa, ko tu redzēsi nākamreiz ar viņu guļot, kad viņa vēl vairāk deformēs (lai gan precīzākas apzīmējums šai darbībai, tomēr tas neskan tik disharmoniski) tavu prātiņu. Tu nezini, kur tu esi bijis un ko tu esi darījis, bet tu tikai zini, ka ir ļoti labi un tu jūties laimīgs. Vienalga vai tu ēd citronu šobrīd vai kivi, tev liekas, ka abi garšo labāk kā jebkas ko mūžā esi ēdis. Grūti teikt vai tā aste tiešām bija aste.