7. Decembris 2009

• paciņas
• 7.12.09 21:15
• Gudroju, kā noorganizēt Ziemsvētku pasākumu darbinieku bērniem, un atcerējos savus pirmos un arī pēdojos vecāku darba kolektīva Ziems... nē, Svētku Eglīti. Ar Ģedmorozu un Sņeguročku. Laikam tas bija Zasulauka Manufaktūrā, bet īsti droša es neesmu. Par "paciņām" nerunāsim - ja tur bija 2 bārkšainās konfektes un 4 mandarīni, tad tā jau bija ļoti ļoti laba paciņa. Kāds vispār atceras, ko lika tajās paciņās 60-os gados? Bet citādi - spilgtā un šausminošā atmiņā no pasākuma man palicis tikai briesmīgs troksnis, gaisma un karstums, un ļoti daudz nejauku krievu puiku. Tas, ka es jau teju no šūpuļa runāju krieviski, neko nepalīdzēja, drīzāk otrādi - jo es sapratu, ko viņi par mani saka. Un es biju kautrīgs un bailīgs bērns. Tur bija tāds karuselis, kādus latviešu literatūras klasikā stiprināja uz dīķa ledus (apļa rādiuss ar kamaniņām) - tikai kamaniņas, protams, skrēja pa gaisu. Un tie krievu puikas mani tik briesmīgi sagrieza, ka es pēc tam vēmu. Nezinu, kur mamma pa to laiku bija palikusi, droši vien izgājusi uzpīpēt. No tā laika es uz Eglītēm vairs negāju, arodbiedrības paciņas vecāki man nesa mājās, un tad paši analizēja un kritizēja paciņu saturu.
• 38 rakstapiebildīšu