5. Jūlijs 2008

• 5.7.08 16:34
• Vēl man ir tāda nelaime piemetusies, sava veida autisms - es cilvēkus filmēju, nevis satieku. Eju, piemēram, pa ielu, nāk pretī vai iet garām kāds paziņa, nu, pa gabaliņu, ne jau tieši tā, ka krūtīs. Es paziņu nofilmēju, varbūt pat nopriecājos, ka esmu ieraudzījusi, bet pilnīgi nekādā veidā nelieku to manīt. Ne ar galvas mājienu, ne smaidu. Vispār, ne vaibsts nepakustās. Tā, it kā es viņu kādā ekrānā, nevis dzīvē redzētu. Mūsu mājas pagalmā, kur es teorētiski ganrīz visus "pazīstu", tomēr dažus mazāk, dažus vairāk, daži pat pie manis mājās ir bijuši vai Cibā raksta - tur man regulāri šitas notiekas. Visi domā, ka esmu iedomīga, bet es vienkārši kaut kā nepiedalos ārējā dzīvē.
• 2 rakstapiebildīšu

• 5.7.08 23:13
• Puika ir ieviesis mājās Madagaskaras šņācējprusaku mazuļus, bet pats miera vējos dodas prom uz Angliju. Man šie būšot 3 nedēļas jākopj. Jābaro. Katru otro dienu tvaicēta maize. Reiz pa piecām dienām - palutināšanai ķirsis vai zemene. Jātīra kaste. Jāraugās, lai neizlien ārā. Jāņem līdzi uz laukiem. Jāved atpakaļ uz Rīgu.
  Mazi, riebīgi, plakani vabuļi. Tādi bezkrāsaini pagaidām. Ja ārā tādam uzmītu, i aci nepamirkšķinātu. Vēl pirms nedaudzām dienām bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem sadedzinājām kaudzi upeņu lapu, kurās laputis bija sadējušas savus miljonus laputēnu. Bet, ja nu reiz šie šņācējprusaki ir tapuši par maniem mājdzīvniekiem, attieksme mainās. Un es patiešām jūtos dīvainā veidā aizkustināta un noraizējusies, vai spēšu tos labi uzraudzīt. Pavisam taču maziņi vēl.
• 15 rakstapiebildīšu