13. Decembris 2007

• adata, diegs un poga
• 13.12.07 09:34
• Tajā ovālajā skārda konfekšu bundžā ar Rīgas panorāmas attēlu, ko citās, kārtīgās mājās sauktu par šujamo kastīti, starp samudžinātām lentītēm, kaut kādiem papīriem, gumijas gabaliem un tukšām diegspolītēm es atradu tieši vienu adatu un pamanījos izvilkt no mudžekļa tieši 20 cm melna diega, ar ko piešūt pogu. Šujot ar tik īsu diegu, piebāzusi tuvredzīgās (vai tālredzīgās?) acis jo tuvu pogai, kaut kā pamanījos ar adatu iedurt sev lūpā. Notirpa viss ģīmis.
  
  Starp citu, atradu arī vienu vecu pogu. Tā poga ir no manas bērnības. Sākumā tādas bija sešas, metāla, ar kaut kādu pūķi, bronzas krāsā, lielas. Tās pogas bija manas apbrīnas objekts, jo skaitījās, ka tās ir " vēl no cara laikiem" - tātad, kaut kas nenormāli vērtīgs un kvalitatīvs, teju vai mākslas priekšmets. Tās pogas daudzus gadus ceļoja no viena paššūta mēteļa uz otru, līdz pienāca diena, kad biju sasniegusi pietiekamu vecumu, lai tās piešūtu arī manam mētelītim.
• 3 rakstapiebildīšu

• 13.12.07 21:31
• -Bīoloģiju es jau izdarīju...
  - Kad????
  - Nū kā.... mēs ar Ludvigu iepazināmies ar kailsēkļiem jau skolā, kad nebija, ko darīt.
• 15 rakstapiebildīšu

• piemiņai
• 13.12.07 22:47
• (no 1. vēstules korintiešiem, 13. nod., 8. panta sākums)
  
  1 Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis.
  2 Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.
  3 Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.
  4 Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga.
  5 Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu.
  6 Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību.
  7 Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.
  8 Mīlestība nekad nebeidzas, pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies.
  9 Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu pravietošana.
  10 Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs.
  11 Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts, bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu.
  12 Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.
  13 Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.
• te nav, ko piebilst

• 13.12.07 23:20
• Pirmo reizi kopš pagājušā gada decembra es sadūšojos palasīt tā laika dienasgrāmatu, īsto, ne jau Cibas. Un ne visu. Visu vēl nevaru.
  Taisījos uz lasīšanu šovakar, atliku un atliku, darīju visādas muļķības.
  Lasot, protams, paraudāju. Tas labi.
  Bet pārsteidza, ka tik daudz ko neatceros - to visu, ko esmu paralēli papa kopšanai darījusi. Ar visu negulēšanu, sāpēm un bailēm. Un, ka tik daudz citu grūtumu bijis tai laikā, pat ļoti lielu grūtumu. Tagad tikai brīnos, kā varēju to visu izturēt. Es taču uzskatu sevi par vāju. Tiesa, nu biju jau gan uz nervu sabrukuma robežas. Jā. Pavisam traka biju palikusi.
  Bet, redz, kā - ne tikai izturēju, bet tās citas lietas pat biju aizmirsusi. Atmiņās likās, ka visu laiku esmu pavadījusi tikai pie viņa gultas un viss decembris ir bijusi tikai nāve.
• te nav, ko piebilst