6. Decembris 2007

• 6.12.07 00:05
• Vai dieniņ, ka tik man būtu laika un spēka, kad pārbraukšu, izstāstīt, kā mums te iet ar to tepiķu tirdzniecību! Traks var palikt.
  Bet Baku - to gan pateikšu jau tagad - ir vienkārši pārsteidzoša pilsēta! Satriecoša!
  Es neatceros, kurš man te rakstīja, ka Baku nekā neesot.
  Baku ir milzīga un tiešām labā nozīmē romantiska vecilsēta, un Širvanhana pils, kas ir aboslūtas harmonijas iemiesojums akmenī, un pilnīgi neticama 19.gs. beigu, 20.gs. sākuma apbūve - īstas arhitektūras pērles kaļkakmenī... Rīga nobāl (vienīgi Baku šī daļa nav tik liela, kā Rīgā). Un veikali - tur ir visas pasaules lielākie brendi, no kuriem Rīgā nav un nebūs neviena, un, ejot pa kādu no bulvāriem, īpaši tumsā, rodas sirreāla sajūta - tu nesaproti, kur atrodies - Milānā, Parīzē?
  Un fantastiskie koki, cipreses torņu augstumā. Parki.
  Un Kaspijas līcis, pie kura guļ pilsēta, un kalns ar memoriālu pret padomju režīmu bojā gājušajiem. Uzbraucām tur naktī - kādreiz bijis parks, tagad būtībā kapi... klusums, dziļi lejā uguņos pilsēta un jūra, tālumā nenormāli spoži deg naftas izstrādes izmešu gāžu liesmas... Lejā kāpjot apmaldāmies un atjēdzamies tādā kā strupceļā, kur pie kalna, jūras pusē, varētu teikt - alā - ieplakusi tāda kā kurmja mājiņa, kuras logs (neregulāras formas caurums) aizsegts ar lupatu, caur logu skan klusa mūzika un nāk neprātīgi kārdinoša ēdiena smarža, bet mazā kalna terase, ko varētu saukt par mājas pagalmu, piemētāta visneidojamākajiem sūdiem - vecām bļodām un spaiņiem, kaut kādiem minerālmēslu vai kaļķa maisiem, metāllūžņiem, katliem, lupatām, mēbeļu atliekām. Bet tikai nedaudz augstāk virs mums deg kritušajiem varoņiem veltītā mūžīgā uguns.
  
  Nē, viss, man jābeidzm jāizguļas. par pārējo - kaut kad.
• 2 rakstapiebildīšu

• 2.daļa, Baku
• 6.12.07 07:14
• Lai neiekrātos pārāk daudz stāstāmā, drusku paturpināšu jau šorīt.
  Mūsu uzņēmējs, tādā nozīmē, ka mūs uzņem, vadā apkārt (tikai pie saviem tirgotājiem, un uzrauga, lai mēs nenonāktu pie citiem), Galvenais Muitnieks un Vienkāršs Cilvēks (starp citu - tiešām nevar saprast - inteliģents, studējis mākslas vēsturi, liels tepiķu speciālists, itinkā groza tur visādas savas štelles un acis spīd pēc dolāra naftas uguņu spožumā, bet ģērbies, maigi sakot, pieticīgi (kurpes gan labas!!! tad pārējais - maskēšanās?), trūkst viena zoba priekšā (neielikt zobu, lai maskētos par Vienkāršu Cilvēku - vai tas nebūtu par daudz?) - Džavids. Apmeram gadu 60.
  Mūs mašīnā apkārt vadā Tengizs, vadā pa piksētu, kurā sastrēgumu dēļ iespējams pārvietoties pāris km/stundā - bet iet ar kājām nebūtu pačotīgi, pie tam no mums plēš par mašīnu brangu piķi - tātad, Tengizs - Džavida pļemjaņņiks, kurš itin kā visu dara n" no sirds un par velti" , tomēr izskatās, ka man šodien būs viņam jāsamaksā ne tikai par auto, bet arī pra veltīto laiku, kurš savā ikdienas cilvēka dzīvē vienu mēnesi sēž krastā, vienu strādā angļu (vai amerkāņu) naftas ieguves stacijā jūrā. Arī izglītots, pārsteidzoši daudz zina visās jomās - māksla, arhitektūra, literatūra, politika. Gadi 30. Teļa acis, gandrīz infantils bērna smaids - un, šķiet, pilnīgi patiess mīļums. Patiesībā - simpātisks, lai kā arī nebūtu. Taču lunis, piln'ogs lunis. Uztveres ātrums viņam ir stipri mazāks par vidējo, Kā viņš vada auto, to nevar izstāstīt. Visprms jau jāsaprot kāda ir Baku satiksme. Arī viņiem ir milzīgi pieaudzis automašīnu skaits, bet temperaments - kaukāzisks. Šeit pāiret ielu, it īpaši pa gājēju pāreju, ir nervus kutinošs piedzīvojums. Tieši pāri gājēju pāejām viņi traucas ar kilometriem 100 stundā. Ja ir kur traukties, jo lielākajā daļā ielu nepārtraulti it sastrēgumi, kurus vēl vairo azeru temperamenta raisītās pēkšnās idejas, piemēram, - ek, šaurā cietokšņa ieliņā, kur vietas tikai vienai automašīnai, - griezīšu ka apkārt tā pēkšņi! Un manevrs prasa minūtes 10, visi pārējie pīpina un lamājas. Vai arī - ek, atstāšu ka te mašīnu uz brītiņu! Kur neviens garām netiek ne vienā, ne otrā virzienā.
  Azeru šoferis gājēju VISPĀR un PRINCIPIĀLI neredz. Mūsu Tengīzs arī neredz gājēju, bet ar to arī beidzas viņa līdzība pārējiem azeru šoferiem, jo faktiski viņš neredz pilnīgi neko, un vienīgais, kas mūs glābj pilsētā ir tas, ka viņa autiņš viscaur aprīkots ar sensoriem un pīkst, piebracot kaut kam par tuvu. Ielu atiskmē gan pārāk bieži gadās cita veida situācijas, kad mēs sastingstam, Tengīzs tikai mierīgi turpina stūrēt kādam virsū, Džavids ierastā un venaldzīgā tonī izmet" ostorožno" un turpina sarunu, un kārtējo reizi kaut kā, vairāk jau pateicoties pretim- vai blakus braucējam, mēs atkal esam izkūlušies sveikā.
  Īpašs piedzīvojums bja brauciens atpakaļgaitā lejup pa kādu no vecpislētas ieliņām. Jāteic gan, ka nesatricināmu mieru un smaidu Tengīzs nezaudē nekad un ne uz mirkli.
  Ārpus pilsētas nav tik jautri, jo Tengīzam piemīt tieksme, lielā ātrumā braucot, ievērot distanci 50 cm no priekšējās mašīnas un nekad nepamanīt, ka priekšējā bremzē, pie tam neprasme braukt pa slapju asfaltu (kad iebraucām lija, šodien lidojam prom - par laimi, vēl nelīst) tādā situācjā ir diezgan bīstama.
• 5 rakstapiebildīšu