Bez pīpēšanas iekšā tāds jocīgs tukšums. It kā viss gaiss būtu izsūknēts. Bet ne tā, ka paelpot nevar, vienkārši gaisam it kā nav nekāda sāta. Un domas tikai drūmas, brīžam pat niknas, noskaņojums raudulīgs. Cilvēki nepatīk. Aizvainojums uz visiem. Negribas iet nekur. Pat uz kino. Vienīgi, ja varētu visu laiku miegā gulēt, tad būtu labi. Un pie tam nav tā, ka konkrēti kārojas cigareti. Tas ir, it kā kārojas, bet, ja paskatās uz to paciņu, tad visa gribēšana pāriet, kļūst nepatīkami, iztēlojoties sajūtu, kas radīsies no pirmā dūma.
Lieliski. Filmai sajauca rullīšus, tulkojums brīžiem bija tikai latviski, brīžiem tikai krieviski, bet pārsvarā vispār nebija, un filmas beigas nemaz neparādīja. Kaut kāds galvenais šiška pelākā uzvalkā, sarkanām acīm, pilnīgi atsaldēts, mēģināja iestāstīt, ka festivāls neesot bizness, ka filma esot ļoti laba tāpat un ka augstākais, ko viņš varot darīt, iedot mums biļetes uz šo pašu filmu vēlreiz. Bet mums negribas vēlreiz, jo mēs jau tik daudz no tās esam redzējuši, dažas vietas pat divas reizes. Un mums nav laika. - Ahā, značit vam fiļm ņeponravilsja!, - bija administratira reakcija. Un vēl: Ja etot fiļm očeņ dorogo kupil, meždu pročim!
Adminisrators, acīmredzot, neprata valsts valodu, bet šoreiz pārsvarā divvaldīgā publika klupa viņam virsū vienotā frontē, viens otru atbalstīdami. Kāds plikgalvis latvietis atstāstīja pērnā gada pieredzi, kad sūdzējies patērētāju aizstāvības biedrībā un apmēram pēc 3 mēnešiem papīru kārtošanas dažādās instacēs atdabūjis savus 5 latus un no festivāla organizētājiem saņēmis brīdinājumu festivālā vairs nerādīties. Tomēr šis uzskatot to par publisku pasākumu un tāpēc nākot atkal. Tādā garā.
(Tas, ka aizvakar filmā bija skaļais (pāri) tulkojums latviešu valodā un, kā parasti, vienā skaļumā ar orģinālu, tā ka saprast nevar ne vienu, ne otru, tas jau tagad šķiet tīrais nieks. Nez, ko vēl mēs piedzīvosim.)