13. Augusts 2007

• 13.8.07 11:51
• Es it kā tik ļoti gaidīju to brīdi, kad palikšu te viena. Nu es esmu, un man ir sasodīti skumji, un es jau tagad pēc visiem skumstu un par visiem raizējos. Laikam tik stipri esmu atradinājusies no vienatnes, ka spēju par to priecāties tikai iztēlē.
  Nē, Poga saka, es jau otrajā dienā atkal pieradīšot. Lai nu tā būtu.
  Nekas, iztīrīšu māju, lēnā garā, mēģināšu to darīt nevis kā pienākumu, bet ar baudu - ar domu, cik patīkami te būs pēc tam. Un tad... nezinu, ko. Varbūt uz mežu, lai gan sēņu eksistencei esmu pārstājusi ticēt.
  Nu, vispār pēc garstāvokļa.
  Vakarā kāda filma vai grāmata.
  Rīt no rīta pamēģināšu *^%(*%. Ja nekas nesanāks, - neuztraukšos. Pēcpusdienā aizbraukšu uz Ventspili - beigusies suņu barība un dzeltenie miskastes maisi. Ar miskastniekiem varbūt jāmēģina sarunāt vēl viens konteiners.
• 3 rakstapiebildīšu

• 13.8.07 15:37
• Tīrot māju, noklausījos par to ASV krīzi, neko nesapratu. Neko tādu konkrētu, izņemot to, ka var iespaidot visas pasaules ekonomisko situāciju. Bet konkrēti man gribas zināt šobrīd tikai vienu: vai un kā tas iespaidos manu braucienu uz Ņujorku?
  
  Tagad es mazliet atpūtīšos un aizbraukšu līdz jūrai. Vai arī nē - labāk sagaidīšu plkst. 5, kad man jāiedzer zāles, un, ja nesāksies trīsas vai tremors, neesošu parādību sajušana vai atmiņas zudums (aimirsīšu, ka taisījos uz jūru), galu galā - kolapss, samaņas zudums vai krampji, tad arī braukšu uz to jūru.
• 5 rakstapiebildīšu

• 13.8.07 18:26
• Jūs tur par karstumu sūdzaties, bet es nupat kamīnu nesekmīgi mēģinu iekurt, lai sasildītos. Atbraucu no jūras, ūdens iegriezies uz silto pusi, divas reizes nopeldējos, bet tur tāds vējiņš - grāmatu lasot kājas nosala, braucu mājās. Te ar izlikās tīri auksti. Uzvilku jaku, tikai zeķes slinkums meklēt, Ā, iekāpšu siltajās zaķa čībās.
  Ēst lāga nav, ko. Tomātu, redīsu, gurķu pa pilnam, bet tie visi tādi auksti. Būtu kaut silta oliņa, ar ko dūšu piesiet.
  
  Un tagad es gribētu pastrādāt - bet ne ārā. Mājās. Tikai neko tādu radošu. Pavisma mehānisku darbiņu gribētu, piemēram - aizkrāsot katru otro rūtiņu. Tomēr tā pilnīgi bez jēgas krāsot rūtiņas arī nespēju, nepieciešama apziņa, ka kādam tas ir vajadzīgs.
• 12 rakstapiebildīšu

• 13.8.07 21:19
• I-de-jā-li.
  1. Kad sasilu, izgāju durvpriekšā uz beņķīša pasēdēt. Klusums tāds! Nekad nav tāds klusums, ja vēl kāds cilvēks ir mājā. Vienmēr kaut kāds fona troksnis. Un vispār - ne jau par klusumu ir runa. Bet, ka var dzirdēt kā katra lapiņa čab un putniņš aizspurdz. Es tikai šodien sapratu, kāpēc tā saka "aizspurrrdz". Jo taisni tā arī izklausās - prrrrrr. Tik ātri viņš ar mazajiem spārniņiem vicina, sev pa apaļajiem sāniņiem sit, ka šitāda skaņa rodas. Lieli putni - stārķi, vanagi - tie jau neaizspurdz. Tie paceļas gaisā.
  
  2. Pasēdēju, paklausījos un sapratu, ka diena vēl nav galā, kaut kas jādara. Izmetīšu mazo riņķi "pa sēnēm". Kādu gabalu no mājām attapos, ka mājas atslēgas nav. Vai slēptuvē nobāzu, vai durvīs atstāju, vai izkritusi (man viena kabata caura) - ne jausmas. Bet nolēmu, ka nekas jau nemainīsies, ja tagad skriešu to atslēgu meklēt, mierīgi pabeidzu riņķīti un salasīju krietnu daudzumu gaileņu.
  Atslēga izrādījās durvīs.
  
  3. Mežā man odi vai acis izplēsa un es sasvīdu kā cūka (silts tomēr), tāpēc nolēmu vēlreiz uz jūru aizlaist izpeldēties. Saule uz rietu, bet gaidīt nebija vērts, mākoņu siena priekšā.
  Man par lielu prieku jūrmalā nebija neviena paša cilvēka, cik tālu vien acis redz.
  
  4. Atgriezos mājās, iekāpu siltajās čībās, piemetu pagali kamīnā. Gribēju uztaisīt mēriju, bet šņabis sasalis.
• 7 rakstapiebildīšu