25. Decembris 2006

• 25.12.06 23:40
• Ziemsvētku vakars bija jauks. Egle, protams, skaista. Kāposti garšīgi un cepetis sulīgs. Vīna daudz un labs.
  Kā jau mūsu ģimenē tas parasti notiek, pie svinīgi saklātā galda visi kliedza cits caur citu, līdz P. ieviesa mazliet godbijības, teikdams runu par Jāzepu, Mariju, kūtiņu, trūkumu un pateicību.
  
  Pēc tam tomēr atkal kāposti un cūkas miesa, pusstundā tika aprīts 2/3 četrkilogramīga cepeša un 1/2 kilogramīga cauraudzīša.
  
  Un tad, protams, dāvanas un zināmais vecītis, kuru, kā allaž, ļoti talantīgi un ar humoru atveidoja A., bērnu sajūsma un uztraukums, dzejolīši, spiegšana un bučas. Un daudz ietinamo papīru un saplosītu kartona iesaiņojumu.
  (Man šogad vislielāko prieku sagādāja tas, kā Mammiņai iemirdzējās acis, attinot manu dāvanu).
  
  Visus, kā vienmēr, pārspēja K., kura katram uzdāvināja pilnīgi personisku, intīmu 2007.gada kalendāru, absolūti profesionāli un perfekti izveidotu, iesietu, ar katram no mums vissvarīgākajām un mīļākajām vissvarīgāko un mīļāko cilvēku bildēm.
  
  Bet šodien tādā lēnā garā, otrais cēliens ar sildītu vakardienas ēdienu un daudz šampanieša. Tie paši cilvēki, tikai drusku noguruši, un atmosfērā kaut kas no tiem neatkārtojamiem jaunības "otrās dienas" rītiem, kas nemanot pārvēršas vakaros. Skumji un labi, skumji un labi, līdz beidzot tikai vairs skumji. Par ko skumji - nezinu. Tāda kā dzīves aiziešanas sajūta, papiņa trūkuma sajūta, mammiņas vecuma sajūta, puisīša pieaugšanas mokošo trauksmju sajūta, un, galvenais - sajūta, ka tu nevari darīt neko, neko, neko, neko, lai tavi vismīļākie cilvēki vienmēr būtu laimīgi un nekad no tevis neaizietu.
  
  Pieņemsim, ka tas ir paģiru sentiments.
• 6 rakstapiebildīšu