19. Septembris 2006

• 19.9.06 08:48
• Pārstādīju lielākā podā savu sukulentu.
  
  Man ir tikai trīs augi - tie, kuri samierinājušies ar neregulāru laistīšanu un paviršu attieksmi. Tomēr es tos mīlu. (Varbūt man vispār raksturīga pavirša attieksme pret tiem, kurus mīlu?)
  
  Lai nu kā, šie augi ir:
  - sukulents
  - sukulents
  - kaktuss
  
  Kaktusu nopirka anonymous - piemiņai tam kaktusam, kurš bija mūsu attiecību sākuma liecinieks un nomira, šķiet, no pārmērīgi rūpīgas kopšanas. (Te es varētu atkal secināt kaut ko tik pat banālu kā iepriekšējā rindkopā, bet atturēšos.)
  Sukulenti ir ieviesušies nejauši. Man ir aizdomas, ka kādreiz tie ir bijuši ziedoši augi, kurus kāds uzdāvinājis dzimšanas dienā vai citos svētkos. Noziedējuši, nobiruši, gandrīz nokaltuši, joka pēc aplieti, atkopušies, piemērojušies skarbajiem apstākļiem un ar savu izturību un uzticību iekarojuši manu sirdi.
  Sukulents, kuru šodien pārstādīju, šai ziņā ir īpaši pievilcīgs - ik pa laikam tā gaļīgās, cilindrveidīgās lapiņas, nē, saukšu labāk par pirkstiņiem, sakrunkojas un saraujas kā, teiksim, noguris krāniņš, augs izskatās neglābjams, bet, līdzko apliets, tas burtiski acu priekšā sasparojas, piebriest, saslejas.
  Un man patīk, ka uzreiz var redzēt sava darba rezultātus, patīk šī sukulenta pieticība un pateicība.
  
  Taisnības labad jāpiebilst kaut kas arī par otru sukulentu. Tas tik ātri neatsaucas manai uzmanībai, ir inertāks, vēl izturīgāks, skarbāks. Savulaik, atceros, no tā bija palicis tikai kāts, kuru nevīžoju izmest ārā, bet šad tad tāpat vien, pie reizes, aplēju. Tad kāts sāka dzīt kaut kādas atvases un nu jau ir izaudzis kā tāds šķībs kociņš. Man ir aizdomas, ka tā izskatam nav vairs itin nekā kopīga ar iepriekšējo, vārdu sakot - jauna inkarnācija.
• 3 rakstapiebildīšu

• 19.9.06 16:40
• Izeju uz trepītēm papīpēt - un tur - izģindusi pagrabu kaķene atstiepj savu bērnu aiz čupra. Šausmas. Bērns izkrīt no mutes, šī pabēg zem mašīnas un brēc. Es mazo paņemu rokās, tāds mīļums. Ko lai dara? A. pierunāja mani iet atpakaļ iekšā, kaķenei esot savs plāns. Nu jā, līdzko pazudām, šī bija klāt. Pakampa mazo un pa trepītēm lejā. Nu un tagad tur, tipa, pastaigājas. Kā mamma, kas izvedusi bērnu parkā.
  Plāns, plāns. Kāds tur plāns. Ziema nāk un hana.
  Bet es nevaru kaķi ņemt.
• 14 rakstapiebildīšu

• 19.9.06 18:01
• no cik līdz cik gadiem tas sūda pusaudžu pārejas vecums ir, ko?!
• 27 rakstapiebildīšu

• 19.9.06 19:00
• oi, bļin, oi NU BĻINNNNN!!!!!!!!!!
• te nav, ko piebilst

• 19.9.06 22:33
• Nē, man ir par to jāpasūdzas, rijība kļūst arvien nevaldāmāka. Tikko apēdu visu, kas palika pāri bērniem un viņiem palika daudz. Paši saprotiet, ka pirms tam jau biju paēdusi pati par sevi. Un vairākas reizes. Nesaprotu, kā lai to izbeidz.
• 18 rakstapiebildīšu