13. Augusts 2006

• 13.8.06 12:10
• Aizpagājšnakt man atkal bija uznākusi mirstamā vaina. Esmu jau daudzkārt rakstījusi, kā tas izpaužas, tādēļ neatkārtošos. Teikšu tikai, ka bija patiešām ļoti slikti, viss, ko paguvu nodomāt, pirms – nu jā, pirms nevis nomiru, bet puslīdz atguvos, bija: „nu, redz kā, es tomēr pirms Opīša...” un „nabaga puika”. Pēc tam viss tā kā pierima, bet bailes bija tik lielas un tā mata galā karāšanās sajūta tik mokoša, ka, pie sienām turēdamās, novilkos lejā uz pirmo stāvu, lai būtu tuvāk Poga, un savīkšīju sev midzeni suņa gultā, blakus stulbajai kucei, kura par manām ciešanām nelikās ne zinis un nebija piedabūjama pārvākties uz tepiķīti. Tā arī gulēju nomodā līdz rīta gaismai, ar galvu uz suņa pakaļas, elpojot ērču siksnas izgarojumus un ik pa brīdim piedzīvojot atkārtotas, bet jau vieglākas miršanas.
  Bet vakar pa dienu iegājām mežā un salasījām drusku melleņu, saberzām ar cukuru un vakarā ēdām ar plānajām pankūkām. Tas piešķīra jēgu visai dienai.
• 13 rakstapiebildīšu