1. Augusts 2006

• 1.8.06 00:07
• Vienu vakaru man bija tāda jocīga sajūta. Bet to gandrīz neiespējami aprakstīt. Es ļoti mīlu savu puiku, bet, izrādās, kaut kā tā, it kā viņu mīlot, es vienmēr būtu mīlējusi kaut ko ārēju. Vai kaut ko tādu, kas ir tas pats, kas es. Vai, kā jau mēdz sacīt par bērniem - daļa no manis. Bet tad pēkšņi, gultā guļot un pirms aizmigšanas par viņu domājot, es ne ta pati sajutos kā viņš, ne ta vienkārši iejutos viņā. Nē, tā ne. Jo es pati tomēr paliku ārpus, apzinoties sevi, nebūdama viņš. Bet redzēju, jutu visu, pēkšņi tā pavisam no iekšpuses. Viņa pasauli, ar visām domām, problēmām, fantāzijām, priekiem, bailēm, bēdām, uztraukumiem. Bet tā sajūta nav atsaucama un nav speciāli radāma, un tā ilga tikai pāris sekundes.
  Ļoti jocīga un ļoti ļoti spēcīga sajūta.
• 2 rakstapiebildīšu

• 1.8.06 14:07
• man ir labas analīzes, paldies Dievam, vismaz vēl šo reizīti!
  
  bet dakterim kis-kis-kauns. kad gulbja lab. man iedeva trubiņu iečurāšanai, es tajā atklāju baltu pulveri. piezvanīju dakterim - tā un tā, kas tas tāds. tas, vinš saka, ka tik nav veļas pulveris, beriet ārā un trubiņu izmazgājiet. sacīts - darīts. izmazgāju, iečurāju un aiznesu nodot. a tur man lika pārčurāt pa jaunu, jo tas pulveris esot kaut kāds reaģents, zinies.
• 14 rakstapiebildīšu