19. Jūlijs 2006

• 19.7.06 10:41
• riktīgi stulbi ir iztērēt visas 5 dzīvības pāris minūtēs, internetbankā minot savu paroli. man vispār ir 3 paroļu varianti, no kuriem viens vienmēr izrādās pareizs:) bet šoreiz nepamanīju, ka pirmās reizes ievadot, bija palikuši Caps Lock.
  jāvelkas nu uz filiāli, velns ar ārā.
• 1 rakstapiebildīšu

• 19.7.06 19:30
• Ārprātīgi sen, agrā jaunībā, man bija tādas kā draudzenes - divas māsas. Ar neparasti skaistu uzvārdu, kuru es nenosaukšu. Kādu laiku mēs satikāmies diezgan bieži, kā nu tas jaunībā mēdz būt. Viena, jaunākā, ja nemaldos, bija tikko beigusi vidusskolu, otra drusku pāri divdesmit. Viņas bija tādas trakas un mežonīgas. Uzdzīvoja mežonīgi, mīlēja mežonīgi. Un visas lietas sauca īstajos vārdos. Taču tajā visā, nenoliedzami, bija kaut kas ļoti skaists. Jaunākajai māsai pie tam piemita kaut kāds gluži neticams, reti sastopams dabiskums, ko grūti pat raksturot - runas veidā, kustībās, pat domāšanā. Atceros, reiz vasarā pamatīgi lija lietus, mēs ar vecāko sēdējām viņu pārdaugavas mājas verandā - tāda veca, liela koka māja ar aizaugušu dārzu, kurā viņas dzīvoja divas vien - pīpējām un sūcām kaut kādu vīnu, kad pēkšņi pa otrām durvīm dārzā izdrāzās jaunākā - kaila, pilnīgi balta, gariem, gaišiem, lokainiem matiem. Un sāka lietū dejot. Un dziedāt. Es vairs neatceros, ko viņa dziedāja, bet tās melodijas viņā dzima tai pašā brīdī.
  Pēc tam mūsu ceļi pašķīrās, vecākā aizbrauca uz ameriku, stāsta, ka tur viņai piederējis mazs cepuru salons. Cepures viņa gatavojusi pati. Par jaunāko es nezināju neko.
  Un šorīt man pēkšņi zvana. Vecākā. Es zināju, ka viņa ir atgriezusies no amerikas, taču runājušas mēs vēl pat īsti nebijām. Drausmīgā, nodzertā balsī, tā, it kā mēs būtu šķīrušās vakar nevis pirms padsmit gadiem, viņa man teica: atved, lūdzu, man pudeli vīna, es mirstu. Man ir baigās paģiras. Es mirstu, saproti, atved, tūliņ. Es atstāšu vārtus vaļā.
  Viņai vakar esot bijusi jubileja. Un kur, ellē, es prasu, ir visi tavi draugi, tie, ar kuriem tu svinēji? Viņa klusē. Un kur ir māsa? - Māsa mani tikai lamā, viņa nepalīdzēs, nevedīs.
  Bet man - darbs! Sarunātas tikšanās. Tomēr es apsolīju, izskrēju ārā, nopirku pudeli, pēc tam no kantora mēģināju sazvanīt kurjeru, kurjeru kantoris teica, ka vīnu varot aizvest tikai 4 stundu laikā. Tas man likās par ilgu, atteicu.
  Zvanīju viņai - bija aizņemts. Zvanīju pēc brīža atkal - atkal aizņemts. Un pēc tam... pēc tam es aizmirsu. Un atcerējos tikai pirms mājās nākšanas, kad ieraudzīju to maisiņu ar pudeli.
  Es sasodīti slikti jūtos.
  Jā, es zinu, ka var uz to skatīties visādi. Bet man vajadzēja to vīnu viņai nogādāt. Es esmu draņķe.
• 24 rakstapiebildīšu