16. Maijs 2006

• 16.5.06 09:44
• Nez kā, veļu gludinot, sāku dungot "Virši zili, virši sārti". Nu, "pēdējie tie goda vārti", jūs jau ziniet. Vismaz daži zina. Un tik neizturami rudenīga sajūta pārņēma, smeldzīga un smaržīga.
• 7 rakstapiebildīšu

• 16.5.06 10:43
• metāla nogurums - tā ir manas slimības diagnoze. nekā īpaša, neesmu pat pārpūlējusies, šobrīd vispār tāds samērā mierīgs un patukšs laiks, viena-divas tikšanās dienā, nekādu dokumentu blāķu. bet riebjas, viss riebjas.
• 11 rakstapiebildīšu

• 16.5.06 12:19
• Man nemaz nav žēl to laiku, kuru es pavadu miegā. Es labprāt gulētu 12 stundas pa nakti un vēl 2 pa dienu. Ja pēc katras gulēšanas nebūtu jāmazgājas un nebūtu nelāga garša mutē, es labprāt gulētu divreiz dienā pa pusotrai stundai.
• 3 rakstapiebildīšu

• 16.5.06 13:15
• Man atkal atnesa tulpes. Šoreiz tumši violetas. No viņa. Valstu robežas nav šķērslis.
• 2 rakstapiebildīšu

• 88
• 16.5.06 23:51
• Nosvinējām opīša 88. dzimšanas dienu, viss tieši tāpat kā katru gadu. Ciemos bija trīs no atlikušajām četrām vecenītēm. Vecīši jau nomiruši. Mūsu vecītis palicis pēdējais. Bet vecenītes turas ka nu tik, lai gan vienai jau 89, otrai 82, trešajai pāri 70 - visas viņas ir dāmas. Auskariņi, brošas, kostīmiņi. Uzpīpē un ierauj konjaciņu. Atmiņas, protams, atmiņas. Par jaunības laikiem, par Sibīriju (bez žēlīgām nopūtām - tikai no lustīgās puses), par jautro dzīvi Latvijā piecdesmitajos, sešdesmitajos. Astoņdesmitdeviņgadīgā atcerējās, kā kopā ar manu omīti (78) divatā izrāvušas 6 pudeles Murfatlar un kā viņa ar jaunajām, pa blatu dabūtajām čehu korķenēm ierāpusies vannītē ar lietus ūdeni. Nekādas vaimanāšanas, nekādu žēlīgu nopūtu par aizgājušo jaunību, smiekli, un acis spīd.
  Smukas tādas, patiesi smukas, un ar galviņām viss kārtībā.
• 3 rakstapiebildīšu