10. Maijs 2006

• 10.5.06 12:05
• Esmu beidzot no tās Prāgas mājās. Prāga pirmā mirklī apbur. Arhitektūra, zaļie dārzi. Tādas lietas. Bet, kad sāc ieskatīties - šausmas.
  Ka nu būtu laiks, varētu par tām šausmām uzrakstīt, taču laika, kā parasti, nav.
  Nē, pag, mēģināšu tomēr. Tā konspektīvi un bez liekām emocijām.
  1. Nenormāli daudz tūristu. Jā, es esmu bijusi daudzās pilsētās, kur tūristu ir vēl vairāk, bet tur kaut kā manāmi arī vietējie iedzīvotāji. Prāgā vietējo it kā nemaz nav, vismaz centrā. Tikai apkalopjošais personāls, un arī starp tiem ir daudz ārzemnieku. Vācu oberi, kanādiešu laivinieki, krievi, kuri tirgo čehu suvenīrus.
  2. Visur rindas.
  3. Par visu jāmaksā - sākot ar atejām, beidzot ar baznīcām. Pat par McDonalda ateju.
  4. Ēdiens ir vai nu ļoti negaršīgs un dārgs vai ļoti garšīgs un superdārgs.
  5. Visur šmaucas. Visvairāk taksometru šoferi. Vienai nu mums bija šādas piedzīvojums: nezinot, kur īsti atrodas vieta, kurā jānokļūst, rakstniece paņem taksi. Taksists saka, ka būšot jāmaksā 500 kronas. Kad izrādās, ka meklētā vieta ir turpat ap stūri, rakstniece nokaunina taksistu un nokaulē cenu līdz 300 kronām, kas arī jau ir daudz par daudz tādam gabaliņam. Nākamā dienā viņa atklāj, ka taksists atlikumu viņai izdevis vacajās, nederīgajās kronās - kā rezultātā viņa par braucienu ap stūri ir samaksājusi 700 kronas jeb 17,5 Ls.
  6. Visi pārtikas veikali, pat centrā, pie Kārļa tilta, ir kā tālas, bet vēl arvien sāpīgas atmiņas par pēdējiem padomju laika gadiem. Pārtikas bodītēs maize mētājas plauktos blakus cigaretēm, vitrīnās kalst brūni cīsiņi un zils falšais zaķis, smalkmaizītes izskatās lielas un negaršīgas. Augļu un dārzeņu tikpat kā nav. Vispār - neredzēju nevienu normālu pārtikas veikalu.
  7. Nav arī normālu apģērbu vai jebkā cita veikalu - ir mazas bodītes (tādas pat centrā kā nomalē), kur skatlogos un arī iekštelpās ir sagrūsts kopā viss - vecmodīgas kleitas, klumzīgi apavi, jocīga veļa, negaumīgi peldkostīmi, turpat arī, piemēram, šādas tādas elektropreces un citi sadzīvē noderīgi priekšmeti. "Lielveikals" astoņpadsmit kvadrāmetros.
  8. Saucamajā iepirkšanās rajonā kaut kas līdzīgs mūsu iepirkšanās centriem - ar to atšķirību, ka veikali, pat ja izvietoti 5 stāvos, ir ļoti maziņi (katrā stāvā tāda maza istabiņa), preču sortiments, šķiet, paredzēts skolotāju kongresa dalībniecēm, un, kas interesantākais - cilvēku nav. Tur savas dienas vada tikai pārdevējas, lielākoties pavecas kundzītes. Sajūta - kā Indonēzijā.
  9. Cilvēki lielākoties nelaipni. Viesmīļi un viesmīles staigā pusaizmiguši. Var jau pieņemt, ka viņiem tie tūristi ir līdz kaklam un tā, bet - no kā gan viņi pārtiktu, ja to nebūtu?
  
  Nē, protams, tie cilvēki, ar kuriem mums bija darīšanas sava brauciena mērķa sakarā, bija ļoti jauki un pilsēta, kā jau teicu, ir patiešām skaista. Un es varētu par šo visu uzrakstīt tā vieglāk, ar humoru (humora netrūka), bet nav iedvesmas.
  Vienkārši jocīgi - Prāga mūs it kā nepielaida sev klāt (tas ir visticamākais izskaidrojums manai nepatikai), īsā laikā radot tādu noskaņojumu, ka vispār neko vairs pat negribas redzēt.
• 11 rakstapiebildīšu