25. Aprīlis 2006

• Madonna d'Ongero
• 25.4.06 13:48
• Nerakstīšu hronoloģiski -sākšu ar vienu no skaistākajiem piedzīvojumiem. Ar to, kuru varbūt pat varētu uzskatīt par tādu mazu, personisku brīnumu. Lai gan bija vēl otrs brīnums - bet par to nākamreiz.
  2004.gada rudenī es pirmo reizi biju Šveicē,Caronā, kopā ar P., mazā, ļoti vecā pilsētiņā kalnos virs Lugano ezera, itāliskajā Tičīno apgabalā. Vienā no pastaigām mēs mežā uzdūrāmies baznīciņai, kura mūs apbūra. Visi ceļi bija piebiruši ēdamo kastaņu ežiem, ceļš cauri mežam mijkrēslī tīts, un tad pēkšņi - uzkalnē, gaiša un mirdzoša - Madonna d'Ongero. Tulkojumā, kā tagad zinu - Eņģeļu Dievmātes baznīca. Tā nav pārāk veca pēc Tičīno mērauklām - kāds 16.gadsimts, bet interjers varbūt pat vēlāks, jo baznīca ir krāšņi barokāli rotāta. Rotājumos - skulpturālajos veidojumos un freskās, varot saskaitīt 262 eņģeļus. Mums laimējās - tikām iekšā, bija atbraukusi kāda poļu svētceļnieku grupa. Starp citu - visi ar pilniem kastaņu maisiņiem pie rokas.
  Brīdi kavējāmies viņu dievkalpojumā, bet vēlāko divu nedēļu laikā vēl pāris reizes gājām baznīcai garām. Kad atstājām Šveici, vairs necerēju tur atgriezties un Eņģeļu Dievmātes baznīcu vēl kādreiz redzēt.
  2005.gada rudenī, pilnīgi negaidot un necerēti, nokļuvu Caronā vēlreiz. Atkal rudenī. Jau kādā no pirmajām dienām devos uz meža baznīcu. Tā bija slēgta. Tomēr caur durvju mazo, restoto lodziņu varēju ieskatīties iekšā. Patiešām aizrāvās elpa. Baznīcā, ejas vidū, stāvēja Madonnas skulptūra. Visa rotāta baltām lilijām. Kalniem baltu liliju. Pat vīstošo liliju smaržu varēju sajust. Visā baznīcā bija krēsla, bet viens krītošs gaismas stars no kāda loga apgaismoja tieši viņu, Jaunavu Mariju. Ilgi raugoties, man likās, ka Jaunava mani pasveicina. Man uzsmaida. Es, protams, zināju, ka tas ir vien redzes māns, tomēr gribēju tam ticēt. Un šī smaida pagodināta jutos vairākas dienas.
  Dažas reizes vēl gāju baznīcai garām, taču pati baznīca un arī lodziņi bija ciet.
  Atstājot Šveici, vēl mazāk kā pagājušoreizi es cerēju tur atgriezties, un uz visiem laikiem atvadījos no Eņģeļu Jaunavas.
  2006.gada pavasaris - un es atkal dzīvoju Caronā, šoreiz - vietējā prāvesta mājā. Un - ticiet vai nē - 22.aprīlī es viena nakšņoju meža vidū, Madonna d'Ongero baznīcā, jā - baznīcā, vai, pareizāk sakot, baznīcas ermitāžā. Ermitāža - jeb vientuļnieka mītne - patiesībā ir mazs, pilnīgi labiekārtots dzīvoklītis pie baznīcas. Tas sastāv no ļoti askētiskas guļamtelpas un otras - lieākas, kura aprīkota ar modernu virtuvi, lielu galdu, kamīnu. Visas labierīcības. Vienas durvis ved ermitāžā no āras, no baznīcas sāna, otras - no ermitāžas tieši pašā bzanīcā. Jāiziet cauri mazai priekštelpiņai, kurā karājas zvanu auklas (tās gan nerausti! - brīdina prāvests, kurš mani atvedis), un nokļūsti baznīcā, blakus altārim.
  Prāvests aizbrauc, mašīnas rūkoņa izgaist meža ceļā, un mēs paliekam vienas - es un baznīca. Apdullinošajā, svinīgajā meža klusumā, sārtā novakarē. Aizslēdzu baznīcu, pakāpjos uz kraujas - saules rietā aizgrābjošs skats uz ezeru un kalniem pāri pretī otrā pusē.
  Jādomā par Ziedoņa vārdiem Noras grāmatā - cik tukšums ir pilns! Jā, par to pašu, citiem vārdiem, arī es esmu rakstījusi, tai gabaliņā par ceļa krustu pie malkas grēdām. Tagad es gibu labot, nē, papildināt - tukšums ir pilns ar Dievu. Ar viņa visaptverošo klātbūtni. Ar gara klātbūtni. Var jau saukt visādi.
  Pēc tam es atgriežos ermitāžā. Līdz tumsai lasu, šo to pierakstu. Kad satumsis, eju iekšā baznīcā. Tur deg tikai viena vāra spuldzīte. Aizdedzinu sveces. Par visiem savējiem un arī tāpat vien, par svešiem. Par svecēm samaksāju, lai gan prāvests man ļāvis ņemt par velti. Mēģinu lūgties. Domās - nemāku. Tās juceklīgas, nespēju koncentrēties un dusmojos uz sevi. Tad lūdzos skaļi. Pašai tirpas pa muguru - mana balss tukšajā, tumšajā baznīcā. Tomēr vismaz atrodas vārdi un rodas sajūta, ka topu sadzirdēta.
  Atgriežos ermitāžā, pagatavoju vakariņas - vajadzēja gavēt, ja? es nezinu, man nelikās svarīgi - pagatavoju, tātad, vakariņas, iekuru kamīnu. Vēl palasu un ap vieniem naktī eju gulēt. Baiļu nav. reizēm dzirdu ūpi mežā kliedzam. Tomēr, kad aizmiegu, vienubrīd jūtu kādu stāvam man aiz muguras. Lai gan aiz muguras neviens stāvēt nevar,- tur ir siena un Madonnas bildīte, reprodukcija no kādas grāmatas. Bet stāv aiz muguras, tad uzliek plaukstas man uz krūtīm (ne jau uz pupiem, bet augstāk), no sākuma tikai patur, bet tad sāk spiest. Un spiež spiež arvien stiprāk. Pietrūkstos - sirds dauzās kā traka. Paskatos pulkstenī - trīs. Vēl pirms neilga laika šis skaitlis man bija vienaldzīgs, bet, kopš noskatījos "Rozes eksorcismu", kaut kā vienmēr jāpiedomā. Eju uz virtuvi, pīpēju, Sātans taču baidītos nākt gluži vai baznīcā iekšā? Kādas muļķības. Bet nakts ir nakts.
  Pīpēju, dzeru tēju, lasu Terēzi no Jēzus Bērna, "Kādas dvēseles stāsts". Jocīga grāmata, bet par to tagad nerakstīšu. Četros aizeju gulēt, pamostos astoņos - spirgta. Rīts ir tikpat brīnumains kā vakars. Atkal ieeju baznīcā - rīta gaismā tā izskatās uzposusies un svinīga.
  Pēc brokastīm atbrauc prāvests un ved mani mājās.
  Atstājot Šveici, es neloloju cerības atgriezties - jo zinu, cik cerības ir mānīgas. Īpaši tagad, kad man vārti uz turieni vaļā.
  
  Ziniet, tracina vēlme, nē - drīzāk tāds kā pienākums visas šo pārdzīvojumu formulēt vārdos. Sev? Citiem? Vārdi ir pliki, un man nez kādēļ negribas meklēt kaut kādus speciālus, jaunus un īpašus vārdus piedzīvotā aprakstīšanai. Tas ir tik formāli. Vai nepietiek izdzīvot, sajust?
• 23 rakstapiebildīšu

• BG
• 25.4.06 15:12
• Vienvārdsakot, man ir 2 biļetes rītvakar uz Grebenščikovu. Pati netieku, jo jāaizpeld līdz Stokholmai. Bet nepriecājaties (es pati arī nepriecājos) - tās ir pretīgi dārgas, un, pirms izmisumā kādam dāvinu, tomēr gribu pamēģināt pārdot: katra biļete maksā 25 laši.
  Toties 1.rindā, varēs katru matiņu BG bārdā izskaitīt. Tas ar ir vienīagais, ko tai kongresu nama zālē var darīt, jo skaņa parasti ir tāda, ka vārdus saprast nevar. Un kas ir GB bez vārdiem?
  Ja nu kāds gribētu - par naudu - tad rakstiet aleksandra.blond@gmail.com
  Kurš grib par velti - nepiesakaties, es pati atradīšu:)
• 19 rakstapiebildīšu

• 25.4.06 22:17
• pieķēru sevi, skatamies uz savu jūzrebildi un domājot, ka tā esmu es. pilnīgi droša to pašu ieraudzīt spogulī.
• 9 rakstapiebildīšu

• 25.4.06 22:37
• Nopirku Albēra Sančesa Piņola "Auksto ādu". Varbūt būs laba grāmata. Lūk, pirmā rindkopa:
  Mēs nekad neesam bezgalīgi tālu no tiem, kurus ienīstam. Tātad šī paša iemesla dēļ varam uzskatīt, ka nekad nebūsim patiesi tuvi tiem, kurus mīlam. Kad kāpu uz kuģa, šis nežēlīgais princips man jau bija zināms. taču ir patiesības, kuras pelnījušas mūsu uzmanību, un ir citas, ar kurām sarunās labāk neielaisties"
  
  Un tālāk, līdz lappuses apakšai - ziniet, saistoši. Ož pēc piedzīvojumiem.
• 5 rakstapiebildīšu