26. Novembris 2005

• 26.11.05 14:09
• Es cenšos apēst savas bēdas. Ar franču sieriem, ar latviešu šķovētiem kāpostiem.
• 3 rakstapiebildīšu

• 26.11.05 16:52
• Nevaru nevienam neko piekomentēt. Rāda apmēram kaut ko tādu Error.... Duck.
• 8 rakstapiebildīšu

• beidzot kāds prieks
• 26.11.05 20:02
• Divas izdevniecības vienlaikus izdevušas Artura Rembo bilingvistiskas izlases. Vienā (apgāds "Daugava", tulkojusi Dagnija Dreika) iekļauta dzeja un divi prozas darbi - Iluminācijas un Gadalaiks Peklē. Otrā (apgāds "Atēna", tulkojusi Gita Grīnberga - Iluminācijas un Sezona Ellē, kā arī komentāri). Kā jau nojaušat, Sezona Ellē un Gadalaiks Peklē ir viens un tas pats darbs.
  Ārkārtīgi uzjautrinoši lasīt un salīdzināt tulkojumus, kožot pirkstos, ka nesaprotu franču valodu.
  Mazs piemērs no paša Sezonas (un Gadalaika) sākuma:
  
  Sezona:
  
  "Man izdevās izdeldēt sevī jelkuru cilvēka cerību. Jelkuram priekam, lai to nožņaugtu, es metos virsū ar plēsoņas slāpēto lēcienu.
  Es piesaucu bendes, lai, bojā iedams, kostu viņu šauteņu laidnēs. Es piesaucu stihijas, lai nosmaktu smiltīs un asinīs. Nelaime bija mans dievs. Es vārtījos dubļos. Es žāvējos nozieguma vējos. Un izaicināju ārprātu.
  Un pavasaris man atnesa idiota atbaidošos smieklus.
  Bet nesen, kad jau grasījos izdvest pēdējo gārdzienu, man ienāca prātā sameklēt atslēgu senajiem svētkiem, kuros varbūt es atgūtu ēstgribu"
  
  Gadalaiks:
  
  "Man izdevās izdzīt no apziņas jebkuru cilvēcisku cerību. Priekā, ka izdosies to nožņaugt, es mēmi lēkāju kā plēsīgs zvērs.
  Es piesaucu bendes, lai, bojā ejot, kostu viņu šauteņu laidēs. Es piesaucu likstas, lai nosmaktu smiltīs un asinīs. Nelaime kļuva par manu dievieti. Es iegūlos dubļos. Es žāvējos nozieguma gaisotnē. Es dzinu jokus ar plānprātību.
  Un pavasaris man atnesa šaušalīgus jukušā smieklus.
  Tomēr pavisam nesen atklāju, ka gatavojos izpūst pēdējo elpas vilcienu! Un nolēmu uzmeklēt seno dzīru atslēgu, lai varbūt atgūtu ēstgribu."
  
  Jā, nu nez, kā tur franciski, bet man plēsīga zvēra mēma lēkāšana spēj raisīt asociācijas tikai ar manu pamuļķo suni Dzubu, bet iegulšanās dubļos ar tādu rāmu cūkas apmieru pavasara saulītē. Nerunājot par to, ka likstu dēļ nosmakt smiltīs un asinīs šķiet vairāk kā nesaprātīgi un pat neiespējami. Lielākā liksta, ko pirmajā brīdī spēju iedomāties, ir pārdurta autoriepa vai sabojājusies kafijas mašīna.
• 17 rakstapiebildīšu