17. Maijs 2005

• 17.5.05 09:21
• tipiskā panika pirms
• 3 rakstapiebildīšu

• 17.5.05 11:33
• piedod, ja
• 1 rakstapiebildīšu

• 17.5.05 17:31
• Šodien biju pie pedikīra. Lai arī darba nejēdzīgi daudz, taču - pieraksts paliek pieraksts, kur liksies, jāiet ir. Bet tas nemaz nav tik slikti, jo, ziniet, pie pedikīra ir gandrīz vienīgais laiks, kad var tā mierīgi palasīt, stundas divas no vietas. Tā pat kā pie kosmetologa izgulēties. Vai zobārsta. Pie zobu higiēnista gan izgulēties nevar, bet ne jau par to es gribēju rakstīt.
  Pie pedikīra es tā kārtīgi ielasījos Griškoveca "Upēs". Un kā man patika! Labāk par "Kreklu". No sākuma mazliet tā kā garlaikoja, bet pēc tam tā iepatikās, nu vienkārši nevaru. Tur tāda sirsnība un cilvēcība, un tāda vienkāršība. Un kaut arī par Sibīriju raksta, par šo nekurieni, nekurzemi, kuras robežas kartē un apziņā nenosakāmas, tas tiklab ir par mani, par tevi, par visiem. Par mūsu visu robežām. Tā jau ir viņa lielākā prašana. Raksta par sevi, bet iznāk - par visiem.
  Jā, un vēl - šai grāmatiņai, atšķirībā no "Krekla", kurš tomēr tāds sadomāts drusku un vairāk tikai ar tām (jau atkal!) mums visiem pazīstamajām, cilvēciskajām, sīkajām izjūtiņām savaldzina, šai grāmatiņai, "Upēm", ir kaut kāda milzīgi dziļa filosofija apakšā. Jā, kā Sibīrijas upe, tāda nesteidzīga, lēna, plata un pārliecinoša.
  Skumja gan grāmata, skaisti skumja.
  
  Un tad es atnācu atpakaļ uz savu kantori, man te visam vakaram ko darīt, ieslēdzu datoru un... jā, sajutu kaut ko tādu, par ko sagribējās jums pastāstīt. Tik labi kā Griškovecs jau nepratīšu, bet vienalga, man likās - šī sajūta arī varētu būt tāda, ko daudzi no jums ir sajutuši. Kad es, piemēram, autluku atveru, ziniet, man kauns pat atzīties - es vienmēr brīnumu gaidu. Vienmēr. Kaut kādu. Nu, es nezinu, - piemēram, paziņojumu par ceļojumu vinnētu (lai gan nekādās loterijās nekad nepiedalos), vai vēstuli kādu negaidītu un brīnumainu (lai gan zinu, ka nav pamata tādu gaidīt). Noplinkšķ tas vēstules iekrišanas signāls, un sirds katrreiz salecas. Brīnuma gaidās. Un tad tu ieraugi kārtējo... nu, to, ko jau varēja gaidīt, un patiesībā jau neesi pat īpaši vīlies, jo pa īstam jau arī gaidījis neesi un ticējis neesi, bet tik un tā - tāda maza, īsa sāpīte, kā adatiņa, uz brītiņu iedur. Un pāriet.
• 10 rakstapiebildīšu

• 17.5.05 22:02
• Tā ir tik inteliģenta valsts, ka pat jaunieši tur ģērbjas atturīgi un drusku konservatīvi, brūns un pelēks un melns, un zils, drusku balta, sarkans ir uzdrošināšanās, un matus krāso tikai dabīgos toņos; es tur aizbraukšu un izskatīšos pēc veca papagaiļa ar saviem sarkanajiem matiem, savās raibajās biksiņās ar briljantiem uz pakaļas (bet es tos briljantus nepamanīju, kad pirku) un rozā-ar-sarkanu kurpēs. Skaists akcents no austrumbloka, ahoi, bebra kungs, rīt es eju pie higiēnista.
• 12 rakstapiebildīšu