16. Maijs 2005

• par "sievišķo" (vīriešiem un inteletuāļiem/ēm nelasīt, lai nav jāizsaka dzelīgas piezīmes
• 16.5.05 09:46
• Pavasaris atnesi līdzi daudz ierakstu par drēbju skapjiem, kuri lūzt no pārpilnības, bet saimniecēm nav ko vilkt mugurā, jo viss kļuvis par šauru.
  Un arī man tā ir.
  Grūti iedomāties, ka vēl pirms gada(?) es aizvilkos pie gastroenterologa kārtējo reizi pajautāt, vai man nav kāds vēzis (paranoja), jo ēdu es, ka ēdu, bet labumā neiet, palieku vēl vājāka. Toreiz pie galīgās atbildes netikām, un tagad vēža problēma mani satrauc jau citos aspektos, bet tā ir cita tēma.
  Tagad ir tā, ka man iet labumā viss, arī tas, ko es neesmu apēdusi, es palieku resnāka ar katru dienu, un tā nav, ziniet, nekāda literāra metafora.
  Vīrietis neko nesaka, varbūt viņam pat patīk, bet uz mani tas iedrabojas... kā bija tas vārdiņš... frustrējoši.
  Es gan zinu izskaidrojumu. Ar rīšanu es esmu sajājusi savu trauslo vielmaiņas sistēmu. Lai to nostabilizētu, būtu nepieciešams pāris mēnešu apzināta darba, striktas diētas (ne badošanās) u.t.t. Bet pietrūkst apņēmības. Lūk.
• 15 rakstapiebildīšu