8. Maijs 2005

• 8.5.05 12:33
• Tagad te atkal var dzīvot, tagad man vairs nebūs bail, šogad vairs nebūs pirmās reizes, žurku kakas ir izmēstas, viss puslīdz tīrs, tieši tik tīrs, lai man netraucētu, ne vairāk, tagad jau pirts ir vienreiz iekurta, un man sāp kakls, tagad es gribu, lai laiks drusku apstājas un pagaida mani tur, Rīgā.
  
  x x x
  
  Bet vispār es neesmu maratoniste, es esmu sprintere, es varu maziem gabaliņiem, īsas distances, un tad man jāatpūšas, lai varētu skriet atkal, saprotiet, un tas šoreiz neattiecas uz literatūru - līdz šim es šo salīdzinājumu biju lietojusi tikai attiecībā uz to - bet pēkšņi sapratu, ka tā varbūt ir mana būtiskākā rakstura iezīme, maziem gabaliņiem, ar pilnu elpu, bez elpas, ar atdot visu, un tad nokrist zemē, zālē, un pagulēt vienai pašai, lai zeme beidz griezties, lai viss norimst, apstājas, atgūst ierasto ritmu, tuk, tuk, tuk, un tad atkal var celties un skriet.
• 10 rakstapiebildīšu

• 8.5.05 16:19
• manai bildei katrreiz cita izteiksme, šķiet, šodien es izskatos īgna
  vai arī saule spīd acīs?
• 1 rakstapiebildīšu

• 8.5.05 23:33
• tikko uzartā zeme - sarknans okeris, piesaulē, kur kaut kādi (es tak nezinu, kādi) asni izlīduši - zaļš plīvurītis pārmests, pāreja tik nemanāma kā dvaša, bet drusku tālāk jau zeme vēsi zilpelēka, un tad nāk zaļais, un dzeltēna smilšu taka, un nedabiski zila ūdens actiņa pļavas vidū, debesis arī zilas, katavumāti, un mākoņu aitiņas baltpelēkas, un koku zaru zaļganpelēkā migliņa, kur vēl tik maigs pavasars kā Latvijā, ko?
• 1 rakstapiebildīšu

• 8.5.05 23:41
• drīkst pie Jums vannā?
• 4 rakstapiebildīšu