19. Februāris 2005

• Sapnis - nestāstīšu
• 19.2.05 02:58
• Redziet, atkal tas pats. Atkal. Nestāstīšu saturu, nav nozīmes. Tikai divi novērojumi. Es sapnī, kārtējo reizi, kad, aizmigusi, domāju, ka esmu pamodusies, un atklāju, ka tomēr esmu aizmigusi, atcerējos vakardienas Cibas komentus. Un nolēmu necīnīties tik izmisīgi. Tas ir sapnis, - es sev teicu mierīgi, un ļāvu lai notiek, taču ar apziņu, ka es nepiedalīšos. Ka es tagad mierīgi, bez cīņas, pamodīšos. Un viņš atlaidās. Iestājās tāda kā balta migla, pamazām. Es sajutu, ka sāku mierīgāk elpot. Un pēc brīža atvēru acis. Es jūtos tik pat sūdīgi kā vakar, man atkal bija jāceļas, lai nekristu atpakaļ murgos, bet tomēr.
  Un otrs novērojums - pievērsu uzmanību laikam. Ir tas pats laiks. Trīs naktī.
• 5 rakstapiebildīšu

• Jā, Tēja,
• 19.2.05 12:42
• ja nu Tu neatļauj komentēt, tad es, mēģinot neķengāties, tomēr Tev draudzīgi pajautāšu,- vai Tev liekas, ka es arī ironizēju par kristiešiem? Es, manuprāt, tiku runājusi nevis par kristiešiem, bet par to sektantisko atmosfēru, kas valdīja manis minētajā pasākumā, un tā sekta drīzāk jau pielūdz nevis Kristu, bet kādu tā sludinātāju un viņa ģimeni. Grāmatas autore man ir ļoti mīļa (tā teikt, nebaidos lietot šo vārdu), un patiesībā man ir pilnīgi vienalga, vai viņa ir kristiete, budiste, ateiste, panteiste vai nes plāceņus pie ozola senču dieviņiem. Kāpēc Tu tik dikti uztraucies? Kāpēc tu ironizē un ķengājies par tā saucamajiem intelektuāļiem, radošajiem un normālajiem?:)
• 11 rakstapiebildīšu

• 19.2.05 18:01
• kamēr jūs te ņematies, mēs puikam jauno istabu palaidām ekspluatācijā...
  
  veco vajadzētu ātri aizmūrēt/kādi pāris centneri mantu, ko, manuprāt, bet ne puikasprāt, būtu jāizsviež, vēl tur palikuši
• 6 rakstapiebildīšu