18. Februāris 2005

• Sapnis, Nelasiet, ir taču jau apnicis.
• 18.2.05 03:01
• Tas ir briesmīgi, un pēdējā laikā atkārtojas tik bieži.
  1. fāze
  Es sapņoju, ka esmu ballītē. Šoreiz pie Pogas. It kā. Tur ir visādi, jūs esat, un vēl citi. Daudz bērnu. Un tad man uznāk miegs. Es aizveru acis, un nevaru tās vairs atvērt. Tik miegs ir stiprs. Es pārvietojos pa telpu, es mēģinu kaut kur piedalīties, bet acis man visu laiku ir ciet. Es mēģinu kaut kā to noslēpt, lai gan es nezinu, kā var noslēpt, ka acis ir ciet, ka patiesībā tu guli, tikai izliecies nomodā, mēģinādams staigāt apkārt. Es uzgrūžos priekšmetiem un cilvēkiem. Cilvēki mani aiztiek. Ķeras pie kājām, velk aiz rokas, ierauj sev klēpī, mēģina dejot, skūpsta. Dažbrīd man izdodas acis tikai drusciņu pavērt, un tad es ieraugu, kurš tas ir. Es nemitīgi klūpu. Es smaidu ar aizvērtām acīm un visiem atvainojos. Visu laiku es izmisīgi pūlos tikt ārā no šī somnambuliskā stāvokļa. Man liekas, ballīte iet jau uz beigām, kad man tas izdodas. Man vēl arvienu nāk miegs, bet acis ir vaļā. Es ieraugu daudzus senus draugus, un man ir kauns, ka neesmu ar viņiem pat parunājusies. Es mēģinu ko teikt, bet vēl vienmēr esmu kā paralizēta, šoreiz ir vaļā manas acis, es redzu, bet nespēju parunāt. Atkal kāds ierauj mani klēpī, atkal es nevaru pretoties.
  
  2. fāze
  Tad pēkšņi es saprotu, ka tas ir tikai sapnis. Tagad, (es nezinu, vai acis man ciet vai vaļā, brīžiem vaļā jo es visu redzu, brīžiem ciet - jo es nemitīgi, nemitīgi mēģinu tās atvērt), - tagad, visu saprotot, es mēģinu pamosties pa īstam. Es saprotu, ka esmu gultā, ka blakus guļ P, es svaidos (tā man liekas), es mēģinu viņu purināt, es viņam kniebju, tā man liekas, es mēģinu izdvest kādu skaņu, es īdu, man liekas - es dzirdu, kā es īdu - tādā aizžņaugtā balsī, kā no pazemes. P nemostas. Jā, acis man pavisma noteikti ir ciet. Man kaut kā izdodas izraut viņu no gultas, mēs abi pārkrītam pāri malai. Es vēl arvien neesmu pamodusies, bet man ir briesmīgas bailes - ka es nepamodīšos. Vai vispār - no kaut kā. Galu galā man tomēr izdodas. Atvērt acis. Tas ir visgrūtākais - atvērt acis, jo apziņa it kā jau ir nomodā. Tagad es pamodinu arī P. Viņš uztraucas,- kas noticis, mīļā, kas tev kaiš. Mēs pieceļamies kājās. Es grīļojos, es gribu iet uz virtuvi. Es gribu, lai P nāk līdzi. Te pēkšņi es ieraugu, ka no gultas ir izkāpis vēl kāds. Tas ir mans bijušais vīrs. It kā. Taču tas nav viņš, tas ir mazs, blonds vīriņš ar gludu, sārtu seju, ģērbies garā trikotāžas pidžammā, krēmkrāsas, pieguļošā. Līdzīgs tam Air Baltic Flikam. Viņš stāv pavisam nekustīgi un smīnēdams skatās mums garām. -Tas nav viņš, - es saku P. -Tas nav viņš, - P atkārto. Un es jūtu, ka arī viņu pārņem bailes. Es nevaru pakustēties, P mani stumj ārā no istabas, mēs bēgam, mūsu bēgšana ir kā ar sapītām kājām, mēs nespējam tikt uz priekšu, mēs neskatāmies atpakaļ. Drausmīgas bailes. Vēl jo lielākas tāpēc, ka jūtu - bailes ir arī P.
  
  3.fāze
  Es saprotu, ka vēl arvien guļu un sapņoju. Ka vēl arvien esmu gultā. P guļ blakus. Atkārtojas mēģinājmi pamosties. Tā pati grozīšanās, grābstīšanās gar P, sišana ar dūri pa sienu, pa spilvenu, sev pa galvu (sitienus nejūt, es gribu nodarīt sev sāpes, lai pamostos, bet nevaru): tikai, dieva dēļ, atvērt acis.
  Beidzot tas izdodas. Es esmu pamodusies pa īstam. P guļ.
  
  4.fāze
  Es esmu pamodusies pa īstam, taču sajūta ir tāda, ka acis tūdaļ atkal aizkritīs ciet, tāpēc es mēģinu ātri piecelties no gultas. Pamostas arī P. Kas noticis. Nekas, slikts sapnis, tūlīt pāries. Es eju uz virtuvi, es streipuļoju, man liekas, tūlīt, istabas vidū, es varu atkal aizmigt. Man šausmīgi bail aizmigt. Es zinu, ka man jāpasēž virtuvē, jāuzpīpē, jānoraksta tas viss, jāaizdzen miegs - kurš nav miegs, bet kaut kas pilnīgi neizprotams un šausmīgs. Kā nāve. Es tieku līdz virtuvei, es paņemu cigareti, es rakstu. Ienāk P, viņš ir uztraucies, aizsūtu viņu gulēt. Tūlīt būs labi.
  Es patiešām esmu pamodusies, tam pierādījums ir šis ieraksts.
  
  P.S. Un dienā, dienā man pēdējā laikā visu laiku nāk miegs. Šodien es plkst. trijos atlaidos tikai uz mirkli, ar visām drēbēm, šķiet, ar zābakiem kājās, es aizmigu, neko nesapņoju, bet nogulēju trīs stundas. Dažas reizes es pamodos, redzēju, cik ir pulkstens, bet es neko nevarēju izdarīt, nespēju piecelties, acis tūdaļ aizkrita, es gulēju tālāk.
• 26 rakstapiebildīšu