27. Septembris 2004

• 27.9.04 09:07
• Lietus tomēr?
• 3 rakstapiebildīšu

• vakar
• 27.9.04 09:42
• Es pazīstu pāris cilvēku, kuri ārkārtīgi labi pieprot sarunu biedram likt sajusties pilnīgam muļķim. Un ne jau ar savām kaut kādām zināšanām, kuras gan viņiem neapšaubāmi ir plašākas un dziļākas kā man, bet ar tādu nicīgi-augstprātīgi-smīnošu pārākuma izrādīšanu. Vakar pie kino satiku vienu no viņiem. Īsa vārdu apmaiņa, pāris teikumu, un jau tapa skaidrs, ka man nepatīk pareizās lietas un vispār es esmu banāla kundzīte. Šausmīgi sabojājās garstāvoklis, gandrīz sāku raudāt. Un pazemojos vēl vairāk, aizsūtīdama tam cilvēkam bērnišķīgi dzēlīgu īsziņu.
  Mieles vēl joprojām.
  
  Bet vispār esmu laimīga, tā lūk. To man neatņems neviens.
• 13 rakstapiebildīšu

• 27.9.04 15:37
• Nezinu, kāpēc mani šodien pavada trauksmes sajūta.
  Viss it kā labi, mīļais mans atkal mājās, tas ir, gribēju teikt, Rīgā, bērns nav nepaklausīgāks kā parasti, nākamā mēneša sākumā būs ceturkšņa alga, darbi darbā rit rit, ceļojums, nē - divas radošu iespēju un, ceru, miera, klusuma un mīlestības pilnas nedēļas gandrīz vai jau deguna galā, radinieki uzvedas rāmi, Ķengurs aizlidojis (ak, es taču neierakstīju, kad man bija kādi 13 gadi un viņš te pirmo reizi ieradās, tāds tikko ar zelta medaļu augstskolu beidzis speciālists, savā pasaules ceļojumā iegriezies arī vecāku dzimtenē, slepus kabatās ievedis aizjūras augļus, - es viņā slepeni iemīlējos... daudzus gadus pēc tam viņš man sūtīja pindzeles un mākslas grāmtas, tas bija vēl tad, kad nebija kļuvis skops, un galu galā - paldies par to viņam)... ai, kur es paliku? Nu jā, viss it kā labi, bet ir trauksmes sajūta. Bļin.
• 10 rakstapiebildīšu

• 27.9.04 20:37
• Vērdiņa grāmata ir tik sasodīti laba (šovakar nopirku) un tik šaušalīgi neglīta. Es labprāt sirsnīgi ieņirgtu par uzpūtīgo "Atēnu", ja nebūtu žēl Kārļa. Bet nu labi, vāki nāk un iet, dzeja paliek.
• 10 rakstapiebildīšu