21. Septembris 2004

• 21.9.04 18:11
• Sēžu "mītiņā" ar Ķenguru, kad kabinetā cēli iesoļo daiļš jauneklis no Cibas, kopā ar buču pasniedz man 3 ugunīgas dālijas un tik pat cēli atstāj telpu.
  Tā pat vien, bez īpaša iemesla, ja vien par iemeslu nesauc vēlēšanos sagādāt prieku. Un tas tiešām izdevās, es esmu priecīga!
  
  Ķengurs šokā, jo viņi tur tā pat vien neko nedara, kur nu vēl pasniedz puķes.
  
  Paldies Tev:)
  (un dālijas, īpaši jau sarkanas, ir manas vismīļākās, rudenī)
• 4 rakstapiebildīšu

• 21.9.04 19:57
• Kāpēc vienmēr, kad ir zemestrīce, es to nejūtu? Pat Indonēzijā, kur grūdieni bija diezgan pamatīgi, Poga vismaz pamodās, nodomāja "laikam zemestrīce" un atkal aizmiga, bet es pat i nepamodos. Pēc tam pie brokastu galda nevarēju piedalīties sarunās.
• 5 rakstapiebildīšu