10. Septembris 2004

• atkal
• 10.9.04 08:45
• Kā parasti sapņoju, ka nesapņoju, bet guļu atvērtām acīm. Un pēkšņi dzirdu, kā istabām cauri tuvojas smagi soļi un kāds ņurd: ņammm... ņammm... ņammm... Tādā rupjā, kā ar sintezatoru pārvērstā balsī.
  
  Tagad liekas smieklīgi, bet naktī kliedzu.
  
  * * *
  
  Bet vispār man patiešām liekas, ka es miegā ar aizvērtām acīm redzu. Ka ir man tāda spēja. Reizēm.
• 6 rakstapiebildīšu

• 10.9.04 17:36
• Vakar viena dzejniece teju manā cienījamajā vecumā teica, ka izrāde "Pūt vējiņi" viņai esot izraisījusi šokējošu atklāsmi, ka viņa jau ilgus gadus, pati to neapzinoties, dzīvojusi ar domu, ka nu jau vairs nekas ar viņu nevar notikt. Bet izrādās, varot notikt da jebkas. Es gandarīti un pašapmierināti pie sevis pasmīnēju un nopriecājos, ka man gan šī sajūta (ka viss var notikt, notiek un vēl notiks) nekad nav zudusi.
  Bet šodien izlasu Forumā Gailes dzejoļus un man skaudībā aizraujas elpa. Jo tā var uzrakstīt tikai jauns cilvēks. Un viņas dzejā es pazīstu savas sajūtas, tā es esmu dzīvojusi, redzējusi, domājusi un jutusi, bet, izrādās, sen jau vairs nedzīvoju. Un šo "esības nepanesamo vieglumu", kas viņas dzejā, varu tikai uz mirkli restaurēt un apreibt no šī viena mirkļa žilbuma.
• 8 rakstapiebildīšu