24. Augusts 2004

• 24.8.04 09:40
• Nē, tiešām, kas ir ar tiem rudeņiem, citi gadalaiki vēl šā un tā, kā pagadās, kā nu sanāk, bet rudeņi- tie visi vienādi, un tas de ja vou (vēl vienmēr nezinu, kā pareizi raksta), un tās atmiņas, atmiņas, viss smaržo pēc atmiņām. Te. Un vienmēr kaut kāda neziņa par ziemu. Jaunais gads būtu jāsvin rudenī, tas ir īstais atskaites punkts, rudenī vienmēr kaut kas ir beidzies.
  
  Un kaut kas sākas – jāpiebilst taisnības labad.
  Tā taču ir, vienmēr kaut kas sākas, katru dienu.
  
  (nudien, pamostoties MT bēniņos, vēl pusmiegā, vēl puspievērtām acīm, vēl sevi neapzinoties, es nekad nesajaukšu – jā, tas ir rudens. Ar pirmo elpas vilcienu – rudens)
• 3 rakstapiebildīšu

• 24.8.04 18:40

• Labi, lai tiek jums arī drusku no manas bagātības, nespēju novaldīties. Lūk, rakstu pieteikumi:

  • Vilkaču dusmas
  • Invalīds - izvirtulis
  • Viņsaulē par kompāniju
  • Atmiņas par izdzimteni
  • Sportisti - slepkavas
  • Sievietes - rentgeni
  • Vai Merilina Monro ir dzīva?
  • Menta asiņainās izpriecas

    Nu laikam pietiks.

• 12 rakstapiebildīšu

• 24.8.04 22:30
• Murse te bij sadomājusi apjautāties, vai es ir normāls. Nu ja, ka es ir normāls, kā citādi? Ja es nau normāls, kurš tad ir normāls, jūs man pateiks?
  
  Bet nu patiesi. Tas normalitātes jēdziens ir tik aptuvens. Es, piemēram, ļoti ilgus gadus vismaz pāris reizes nedēļā miegā briesmīgi kliedzu,- tā, ka pēc tam eļļa jādzer, lai rīkle nesāp. Bet to, kas mani modināja, parasti vīru, saplēsu asinīs. Toreiz dzīvojām kopā ar vecākiem un pie brokastu galda bija ierasta lieta apjautāties: Vai mamma naktī kliedza? Jā, kliedza/Nē, nekliedza. Manis pašas māte mani par mammu saukāja, tālab, ka man jau bija Poga. Nu ja. Ģimene bija iemanījusies citkārt pat nepamosties, kad es kliedzu (Oma gan pati tik briesmonīgi krāca, ka varbūt i nedzirdēja),vai arī pamosties, secināt, ka "mamma satkal kliedz" un tūdaļ aizmigt. Grūtāk, protams, bija vīram. Jāiet dezinficēt mugura, jo nagi man parasti bija netīri. Es tolaik biju tāda kā māksliniece.
  Pavisam traki bija pasvešākiem ļaudīm, ziniet, - gadās kādā līgonaktī pārnakšņot pie kāda vai kāzās. Vai arī kāds pie mums paliek pa nakti. Es izkliedzos uz nebēdu un mierīgi guļu tālāk, bet pārējie drebot gaida rītausmu.
  Bet citreiz es Pogu, tādu maziņu, no gultas izrauju, skraidu pa istabu un bļauju: Zirneklis! Zirneklis! (Tāds kā vašbļoda) Un bērns mani mierina: nav zirneklis, mammiņ, nav...
  Lai gan, kā tagad atzīstas, esot to zirnekli redzējis. Ej nu tu sazini, varbūt bij ar tas zirneklis.
  
  Bet vai tāpēc es nau normāls?
  
  Normāls nav tas, kurš pudeles tukšas mežā nomet, manuprāt. Un konfekšu papīrīšus. Bet es ir normāls. Es pat končikus, kad vēl pīpēju, nespēju uz ielas nomest, nesāju līdzi kabatā, viss mētelis smirdēja, vot tā.
• 8 rakstapiebildīšu