18. Jūnijs 2004

• 18.6.04 00:14
• - Eh, Skuka, Skuka, ja tu vēl arī dzertu, tev vispār cenas nebūtu*! - aizejot apmierināta secināja Vakara Viešņa.
  
  (no krievu val. - "ķebe b ceni ņebilo" - jāsaprot kā nenovērtējams nevis bezvērtīgs)
• 3 rakstapiebildīšu

• 18.6.04 13:19
• Atā.
• 6 rakstapiebildīšu

• 18.6.04 20:59
• Kad tu brauc viens pats mašīnā, ap tevi izveidojas kāda pilnīgi autonoma, pilnīgi izolēta telpa, - telpa, kurā esi tikai tu, mūzika, atmiņas un iztēles ainas. Garāmskrejošie meži un pļavas, kārtainās debesis, cilvēki ceļu malās, riteņbraucēji, suņi, kaķi, vistas un pīles - viss tas ir tikai fons tavām domām. Atkarībā no atskaņotās mūzikas tu kļūsti priecīgs vai skumjš, brauc ātrāk vai lēnāk. Taču arī prieks un skumjas ir tādi īpaši, drusku nereāli, kinematogrāfiski. Jo nav, - nav taču nekā cita, tikai tu un ceļš. Kaut kas atstāts aiz muguras, kaut kas gaida priekšā, tu esi nekur un nekāds. Dažubrīd pieķer spidometru rādam 150 km/h, tas ir par ātru, priekš tevis daudz par ātru. Tu nomet uz 120 un brauc tālāk. Tu dziedi, tu tikai vienatnē vari dziedāt. Iebraucot šaurajā un līkumotajā rezervāta ceļā, tu ar krūtīm uzgulsties uz stūres, seja gluži vai pie vējstikla,- lai atbrīvotu saspringto, nogurušo muguru. Tu tagad brauc lēni, klusumā, atvērtiem logiem, brauc gandrīz kājāmgājēja ātrumā, tu iztēlojies, cik muļķīgi izskaties no malas un iesmejies, tu redzi lapsu, divas lapsas, trīs lapsas, tad kāds brauc pretim, un tu atkal iztaisnojies, aizver logus, lai nenāk putekļi iekšā, ieslēdz atskaņotāju. Aizsmēķē.
  Tu brauc.
  
  
  (es nezinu, cik ilgi te būšu - tiem, kas jautāja:)
• 10 rakstapiebildīšu