13. Aprīlis 2004

• 13.4.04 13:11
• Nu ko. Viens cilvēks, man drusku pazīstams puisis, esot ar vēzīti slimnīcā. Dodot viņam pusgadu. Man viņš ļoti patika. Kāpēc es rakstu pagātnē? Bļin, patīk. Man viņš ļoti patīk. Un es zinu, daudziem no jums arī.
  Uznāca maza histērija.
  
  Visu laiku jāaizdomājas par nelāgām lietām.
  
  Bet ir arī smiekīgas lietas, paskaties apkārt. DC mums blakus sēdēja divi lielie. Puisis un meitene. Nu ļoti lieli. Visās dimensijās. Bet proporcionāli. Runāja pilnīgi nesaprotamā un nekad nedzirdētā valodā. Tādā izdomātā, neīstā. Vārdu sakot, ciplanētieši.* Arī ķēdīte un auskari puisim bija no zemes iedzīvotājiem nezināmu metālu sakausējuma.
  
  Fuck, fuck, fuck. Man ir kaut kas sakrājies uz sirds. Daudz visa kā. Esmu kā izjukusi dzijas šķetere sapiņķējusies.
  
  * burta "t" trūkums nav pareizrakstības kļūda
• 7 rakstapiebildīšu

• 13.4.04 13:24
• Aizej tur - nezinkur, atnes to - nezinko. Tas būtu vieglākais no risināmajaiem uzdevumiem. Trīs, četri - aizietu un atnestu. Še ku'ir.
• 1 rakstapiebildīšu

• 13.4.04 13:46
• A man analīzes labas. I necerēju. Tikai (patiešām) tās dzelzs ir stipri par maz. Tāpēc laikam gribas grauzt sliedes.
• 9 rakstapiebildīšu

• ar mayu pa avotu ielu
• 13.4.04 21:39
• To kafejnīcu neatradām,iegājām citā, kas solīja "Vīnes kafiju". Bufetniece. Sākumā likās, ķa viņa nemāk runāt. Bet izrādījās, ka tikai vārdus lieki netērē. Kad kaut ko saka, tad ar pārliecību. Interjers. Nu, atkal sarkanie galdauti. Sintētiska auduma tomēr. Gaiši finierēti paneļi. Ja vien tas nebija linolejs. Plastmasas lampiņas, dažādu krāsu, pie griestiem (daudz, piltuvjveidīgas)un pie sienām (arī daudz, kā pārgriezti cilindri).
  Ļoti aizkustinoša vietiņa vientulim: galdiņš telpas stūrī zem televizora, kurš rāda Krievijas programmu, viens krēsls ar "skatu" sienā uz zaļo plastmasas lampiņu.
  Vaļā durvis uz apvienoto virtuvi-grāmatvedību. Tāda iegarena telpa, maziņa.
  Plīts. Divi apdeguši alumīnija (!) kastrolīši, viens balts emaljēts.
  Sakrauti pilni plaukti ar viskautko - sākot no pārtikas produktiem, beidzot ar kantorgrāmatām.
  Večuks - šefs sēž pie galda, pārklāta ar vaskadrānu, un ved grāmatvedību. Brilles noslīdējušas uz degungala. Laiku pa laikam apmainās kādām frāzēm ar bufetnieci aiz letes.
  Nu, vitrīnā viss kā nākas. Mēle želejā un olas majonēzē. No saldajiem - pildītie valriekstiņi. Klasika. Vienu apēdu.
  Ak jā, gar skatlogu, protams, augstā lete ar augstajiem ķebļiem. Un uz tās letes, tā vienkārši, stāv atvērta zaļo zirnīšu bundžiņa ar dakšiņu iekšā.
  Kāds ēdis.
  
  Bet kafija bija patiešām laba, pat neticami.
• 19 rakstapiebildīšu