7. Aprīlis 2004

• citēju sevi
• 7.4.04 13:46
• -Izturēsim, izturēsim, - teica Skuka. -Nav jau nemaz tik daudz palicis.
• 13 rakstapiebildīšu

• Un tad vēl sapnis
• 7.4.04 22:23
• Un tad vēl es pa dienu biju iesnaudusies un redzēju divus sapņus, ātri ātri.
  Vispirms tāds milzīgs melnu dzelzs konstrukciju kupols. Tāds biedējošs un eļļains. Es esmu kaut kur augšā, kaut kur starp tām konstrukcijām, un varu skatīties tikai pa nelielu spraugu. Es guļu uz vēdera, ir neērti, spiež dzelži, es skatos. Apakšā notiek kaut kādas ellīgas sacīkstes. Milzīgas, melnas mašīnas – tādas kā tanki, rēkdamas un riteņiem šķaidīdamas kaut kādu zilgan-meln-pelēku zupu, nē, drīzāk putru, nesas pa apli. Tie nekādā ziņā nav dubļi. Izskatās pēc kaut kā ēdama, varbūt tāds ir cūkēdiens, liekas, es redzu kartupeļu gabalus, nezinu. Žļampa ir diezgan dziļa, apmēram līdz ceļiem. Cilvēki melnos, pieguļošos tērpos un maskās, kas pilnīgi nosedz seju, no malas lec iekšā mašīnās – monstros. Apļa vidū kuras milzīga uguns, šaudās liesmas un melni kūp dūmi. Tās ir sacensības uz izdzīvošanu, un es zinu, ka viens no melnajiem cilvēkiem ir Poga. Bet nezinu, kurš.
  
  Un tad uzreiz mēs esam virtuvē, b.v., Poga un es. Es nezinu, kas tā par virtuvi, -maziņa, tukša, noskretusi, atgādina slimnīcas uzņemšanas telpu. Uz galda kaut kādi ēdieni alumīnija traukos. Man briesmīgi gribas ēst, bet visi ēdieni ir sīpoliem un bietēm. Bietes, bietes, bietes, biešu sarkans, sarkanie sīpoli. Man riebjas, bet es ēdu. To visu. Un šausmīgi daudz.
  
  Lai gan pirms aizmigšanas kopā ar mayu biju pusdienās un apēdu ļoti garšīgu siltu ābolu pīrāgu ar vaniļas mērci un saldējumu. Pamostos izsalkusi.
• 7 rakstapiebildīšu

• Un tad vēl
• 7.4.04 22:49
• es jūtos kā karbonāde. tikko izdauzīta ar gaļas āmuriņu.
• 5 rakstapiebildīšu