18. Februāris 2004

• 18.2.04 16:15
• Izgāju uz aptieku, 50 m turp, 50m atpakaļ, sniegs putina, gaiss tāds tīrs, sapratu - gaisu man vajag, gaisu, vairāk par visu. Tīru, dzidru ziemas gaisu. Smoku nost telpās.
  Un atcerējos, kā viņi tur gulēja - diloņslimnieki - Tomasam Mannam gulēja, Remarkam arī, un droši vien vēl daudziem citiem - jo dilonis bija tā modē (vai nāve?) - uz balkoniem, siltos pledos satīti, tālē uz kalniem, ezeriem, eglēm apsnigušām raugoties, cits savām beigām jau pavisam tuvu, cits vēl tuvāk, cits itin kā atveseļojies, un tas dienas ritms valdzinošais, - labs ēdiens, miegs, zāles, miegs, sarunas, pastaigas, miegs uz balkona, un vakari salonā, dejas, neveselīgi sārti vaigi, drudzis, klaviermūzika, un tās kaislības, kaislības izdedzinošās - runā taču, ka tuberkuloze (vai nāve?) tik ļoti visas kaislības saasinot. Un vēl filosofēšana. Un dzeja.
  Tikai tā plaušu piepumpēšana ar gaisu, nē, tā man nepatiktu (pneimotoraksija?).
  Un asinis uz kabatlakatiņa, ko tu paslēp no citiem, un sausais kāss - nē, nē, ar mani vēl nav tik slikti, ko jūs... asinis burzguļo rīklē.
  Un regulārās rentgena apskates: vecais ārsts sirmgalvis šūpo galvu, šūpo, acenes izslauka, bez vajadzības izvelk savu kabatas pulksteni zelta ķēdē, ieskatās kā tavu laiku mērīdams, un tad pasaka. Kaut ko.
  Un tie pārējie gaida, gaida - čuksti salonā, baumas kā putni lido, no balkona uz balkonu. Bet pāri un cauri visam dzidrais, dziedinošais, aukstais Šveices kalnu gaiss.
  
  Es eju gulēt.
• 12 rakstapiebildīšu