12. Septembris 2003

• sēnes un peles
• 12.9.03 00:58
• Neticami, bet viss pabeigts, grīda izslaucīta, divi kalorīferi dūc, pūšot karstu gaisu uz sēņu virteni ar izkarsētajām, bet vēl slapjajām sēnēm. Virtene sanāca gara.
  Notīrītas arī smukās sēnes, liela bļoda ledusskapī.
  Pasākums kopā (sēņošana + apstrāde) prasījis nieka 13 stundas.
  Pusdienas nav ēstas. Brokastis arī ne. Vakariņām vairs nepietiek spēka.
  
  Tikko no ledusskapja apakšas izlīda pele. Iemuka atpakaļ. Atkal izlīda. Un tā vairākas reizes. Līdz šim biju uz tām pelēm nikna par trokšņošanu naktīs un no rītiem piekakāto atkritumu spaiņa skapīti, apsaukāju par žurkām. Bet nu vairs dusmoties nespēšu - pele bija milzīgi smuka. Tādas laikam ...
  Johaidī! Divas izlīda!! Tikko!!!! Kas te notiek, galu galā, es taču te esmu?!
  Nu ja. Tādas laikam tās lauku peles ir - tumšu muguriņu, garu slaidu rumpīti, garām astēm, spicām, palielām ausīm, ļoti smailiem purniņiem.
  Nupat abas šķērsoja virtuvi un ielīda grozā, kur man stāv vecās avīzes iekuram. Un taisa riktīgu troksni. Ko viņas tur meklē, nekad neesmu sapratusi, jo ēdama tur nekā nav. Bet katru vakaru pa turieni ņemas.
  
  
  Gribas rīt vēl uz vienu vietiņu aizskriet, kur melnās aug, tikai uz vienu pašu... vienu... vienītiņu... paskatīties, un viss...
  ar labu nakti
  
  Nē! Vai viņas nav aptrakušas? Uzvedas tā, it kā manis te vispār nebūtu.
  
  Cūkassuns blakus istabā skaļi krāc. Viņam lai vai kas. Bet var saprast, tā pat jau stundas sešas ar mani pa to mežu, un cūkassunim abas pakaļkājas operētas, droši vien tagad sāp.
  
  Un vēl par tām pelēm ienāca prātā. Varbūt viņas nav slaidas, bet izģindušas? Novājējušas pa tām pāris nedēļām, kamēr manis nebija. Varbūt man turpmāk viņām kaut ko ēdamu atstāt?
• 15 rakstapiebildīšu

• 7,2
• 12.9.03 10:48
• Labrīt.
  Ārā migla.
  Interneta ātrums miglā - 7,2 kautkastur.
  Sīļi ņemas.
  Žāvētās sēnes nežāvējas un droši vien sapūs.
  
  Vakar naktī izgāju ārā, un mežā kāds spiedza. Domājams, zvērs. Varbūt zaķis.
  Un tad man likās (bet gan jau tikai likās), ka pēc katra spiedziena viss mežs, vai varbūt Kāds Kas ir Tik Liels Kā Mežs, tā klusi un dobji izelpo. Skaņa nāk no visām pusēm reizē.
  
  Komenti jūsu postiem - tepat uz vietas, jo nevaru taču ar 7,2 gaidīt, kamēr atveras un aizveras.
  
  Gorgona - būs labi.
  mūk - vai to, ko tu aprakstīji, tu sauc par privāto dzīvi?
  Maya - es tevi apskaužu.
  aptieka - izņem dvēselītei ieliktnīti, arī dvēselītem viņus tomēr ir jāmaina.
• 4 rakstapiebildīšu

• Kā jums patīk?-
• 12.9.03 11:42
• man pa e-mailu tiek piedāvāts seminārs-treniņš "Mani nemīl."
  
  Un vispār, fuck, es takal eju sēnēs.
• 7 rakstapiebildīšu

• 12.9.03 21:00
• Dies' sodi, Dies' sodi, es esmu kritusi negausības grēkā.
  Melnās baravaikas, līdz tumsai. Kad saskaitīšu, pateikšu - cik.
• 4 rakstapiebildīšu

• * * *
• 12.9.03 22:59
• Mīļo Opīt, ja tu būtu varējis izstaigāt ar mani tos mežus - kā agrāk.
  Viss viss man no tevis, viss labākais - no tevis. Tie agrie rīti, kad cēlāmies trijos naktī un ar lēnu lēnu kuģīti- tavikonīti, kas kursēja no Majoriem uz Kalnciemu, pa Lielupi pukšķinājām uz tavas laivas vietu - Odiņiem. Pa ceļam uzlēca saule, virs upes migla, upes otrā krastā bauroja brieži. Dažreiz mēs Odiņos nakšņojām, mēs abi - laivā zvaigžņotā naktī. Ūdens skalojās zem mums un niedres šalca apkārt, un man ar tevi nemaz nebija bailes, ne no kā.
  Mežā tu mani vedi uz baraviku un kundziņu vietām. Mums līdzi bija sviestamizes ar ceptu olu; dienas vidū mēs apsēdāmies uz kāda vēja nogāzta koka, klusi sanēja mežs, smaržoja sveķi, virši, mūsu sviestmaizes un mammas taisītā limonāde līdzi paņemtā pudelē. Dzērveņu limonāde.
  Tu man mācīji klausīties klusumu. Tagad es bez klusuma vairs nevaru dzīvot.
  
  Kad tu biji sanatorijā Sibīrijā izslimotās tuberkulozes dēļ, tu ar mammu sūtīji man uz Rīgu paša pītus groziņus ar meža zemenītēm.
  
  Tu biji taisnīgs un mīlošs manas dzīves varbūt visgrūtākajā, visatbildīgākajā brīdī.
  
  Tu biji tāds "pieaugušais", ko "jaunie" savās ballītēs tik labprāt ieredzēja. Tu nekad nevienu ar savu klātbūtni neesi traucējis - tā ir pavisam īpaša māka, kas piemīt tikai retiem.
  
  Te Miķeļtornī mēs visas takas staigājām kopā, tu vienmēr labāk zināji sēņu vietas. Tu nekad nenogriezi baraviku, vispirms par to nepapriecājies.
  Un tad ar katru vasaru ceļi, ko tu varēji pieveikt, kļuva īsāki. Dažreiz tu apsēdies ceļa malā uz kāda celma, mazliet aizelsies, mazliet zilganām lūpām, un teici: izskrien, meit, šito ceļu līdz galam, un tad pa to stigu nāc atpakaļ, es tevi te pagaidīšu, man drusku jāatvelk elpa.
  
  Es vienmēr domāju par tevi sēņojot. Es tev piezvanīju un izstāstīju, kā man šodien gāja mežā. Es aprakstīju tev visas tās vietas, kur bija visvairāk sēņu, un kādas tās izskatās. Cietas, stingras, resniem kātiem, tumši brūnām vai tumši sarkanām galvām, es teicu. Tik lielas, kā bērnu dūrītes, es teicu. Un švammīši arī cieti un vēl pavisam balti. Un tīras. Un tu smējies, un priecājsies man līdzi, bet es jutu, ka tu skumsti, apzinoties, ka nekad vairs nebūsi mežā.
  
  Es gribēju tevi atvest uz MT, mums ir ērta mašīna, tomēr tas ceļš tev būtu par grūtu. Ko nu es, - tu teici, - drīz jau es būšu jums burkā uz plaukta.
  
  Tagad tu vairs neizej no Rīgas dzīvokļa.
  Es sēžu MT verandā, tīru sēnes un domāju par tevi. Atceros laikus, kad bijām te visi kopā, un māja izskatījās pavisam citāda. Un lielākā daļa no mums toreiz bija laimīgāka kā tagad.
  
  Un es pārāk reti ieeju pie tevis parunāties, kaut dzīvojam tik tuvu. Jo tagad jau tu esi drusku cits. Pavisam drusciņ. Kāpēc laiks mums to dara.
  
  Nu jā, tā bija tāda atzīšanās mīlestībā. Kuru tu, protams, nelasīsi.
  
  Bet man vajadzēja tagad to uzrakstīt, te.
• 2 rakstapiebildīšu