27. Augusts 2003

• 27.8.03 10:27
• Visu nakti lija, un šodien ārā ir parastais, neizskaistinātais rudens, Latvijas rudens vulgaris, bez dramatiskiem mākoņiem, bez noslēpumainām gaismām, liekas - pat bez smaržas.
  Bet man patīk arī tāds. Un atbilst noskaņojumam.
• 7 rakstapiebildīšu

• klusuma svētība
• 27.8.03 17:05
• Nekas nav salīdzināms ar klusumu un mirkļa atvieglojuma sajūtu tai brīdī, kad mežā noklust aizbraucošās automašīnas rūkoņa, tu paliec viens, un pēkšņi dzirdi lietus lāses no ozola lapām lejup ritam.
• 1 rakstapiebildīšu

• 27.8.03 21:59
• Palikusi viena, iztīrīju māju un aizbraucu uz V. sapirkt pārtiku atlikušajām dienām.
  
  Svētku sajūta.
  
  Vētras nav, bet vējš gan stiprs. Aizcilpoju līdz jūrai - jūra uzkāpusi krastā līdz kāpai, un balta līdz pat apvārsnim. Debesis mazliet biedējošas, drausmas - sarkanām un lillā svītrām pa visu pamali, bet austrumos gluži melnas.
  
  Atnācu mājās - nav elektrības. Aha, - nodomāju, būdama pabailīga, - te tev nu bija omulīgais vakariņš vienatnē. Tomēr pēc brīža elektrība atkal parādījās - diemžēl, mana pieredze liecina, ka tas nebūs uz ilgu. Tālab visur jau drošības pēc saliku sveces.
  
  Un vēl kārtējo reizi secināju, ka esmu histēriķe. Jo patiesībā - patiesībā! - šī vasara ir bijusi brīnišķīga. Ir tik daudz laimes mirkļu - arī tādu, kā šis - vienai klusajā mājā; vai tādu kā pirms brīža -pie jūras... un kopā ar labiem, labiem draugiem. Un pēc labi padarīta darba.
  
  Pirms rakstīt gaudu vēstules, man vajadzētu pāršķirstīt savu dienasgrāmatu un paskaitīt, cik reizes esmu tur ierakstījusi:
  
  es esmu lamīga
  
  Un tie nav nekādi meli. Katru reizi, to rakstot, es tieši tā esmu jutusies.
• 2 rakstapiebildīšu

• 27.8.03 22:10
• Pagājšnedēļ ciemiņus gaidot, izrotāju māju ar īsākās un garākās auklās pie dzegas piesietiem, apgleznotiem dažāda izmēra jumta dēlīšiem. Smuki, un nolēmu nost neņemt. Tagad vējā tie neganti dauzās gar māju, - it kā kāds klaudzinātu pie durvīm. Gaismā, kas spīd no logiem, tie virpuļo un griežas ap savu asi, un ar acs kaktiņu, ar sānu redzi, man ik brīdi liekas, ka kāds kustas tur, ārā. Kāds.
  
  Bum!
  
  Būs jau labi.
• 1 rakstapiebildīšu

• 27.8.03 22:31
• Varētu jau, protams, iziet ārā, un ar šķērītēm - šnikt, šņikt - nogriezt tos dēlīšus. Bet no otras puses - ja tad vēl kas klaudzinās, būs pavisam vidēji omulīgi. Tagad vismaz es visus trokšņus varu norakstīt uz dēlīšu rēķina.
• 2 rakstapiebildīšu

• 27.8.03 22:55
• Khmmmm... kādā krimiķī nesen lasīju, ka sievietēm nevajadzētu par aizsardzības ieroci izvēlēties nazi, jo tas prasa spēku, aukstasinību un zināšanas anatomijā. Labāk esot lietot kādu smagu sitamo ar pietiekami lielu virsmu. Teiksim, pannu.
  
  Tad nu iešu gulēt... ar pannu.
• 1 rakstapiebildīšu