15. Februāris 2003

• 15.2.03 23:14
• Pirms kāda laika sāku sarakstīties ar kādu cilvēku, un pamazām nāku pie slēdziena, ka viņš ir vājprātīgs. Nē - ne pārnestā nozīmē. Un ne "dīvains", un ne "savdabīgs", bet tieši vājprātīgs. Sākumā viss bija normāli, tad parādījās mazas nianses,- lasot vēstuli, kāds vārds tevi samulsina, kāda doma liekas ārpus konteksta... tu visu to izskaidro ar rakstītāja steigu... Tad tonis kļūst arvien nervozāks, brīžam histērisks, teksti saraustītāki. Tu mēģini noskaidrot,uzdod jautājumus, gaidi atbildes un nesaņem tās, - un katra nākamā vēstule ir arvien tālāk un tālāk ne tikai no sarunas tēmas, bet arī no mums, rakstītājiem. Ir tāda sajūta, ka būtu atbrīvojies kāds dēmons, kāds "svešais" šai cilvēkā, kurš, uzkundzējies, raksta un domā viņa vietā. Viņa personība, nē - tas, ko es pieņēmu par viņa personību mūsu sarakstes sākuma posmā, tagad parādās pavisam fragmentāri, kā slepena zīme, kas atstāta glābējiem ceļa norādei... vai upurim ievilināšanai lamatās.
  Ir baisi vērot šīs izmaiņas.
  Viņš grib satikties.
• 5 rakstapiebildīšu