Vakar bija gara diena. Gara un ļoti miglaina. Tik ļoti, ka apkārt varēja redzēt tikai miglu. Gājām pa jaunu ceļu uz jaunatklātu veikalu (protams, nekas no tā nav jauns, tā tikai mums). Man patīk iet pa ceļiem/takām, kur vēl mani soļi nekad nav bijuši, patīk atklāt visādus jaunus veikalus. Nesaprotu tos cilvēkus, kas vnk kādā vietā dzīvo un iet tikai tur, kur ir nepieciešamība. Esmu jau to teikusi? Man pēdējā laikā ir problēmas ar atcerēšanos, ko esmu teikusi, ko sapņojusi, ko domājusi utt. Runājot par sapņošanu. Nesen redzēju tik savādu sapni, nu jau es vairs neatceros, kurā valstī biju, bet zinu, ka tur bija silt. Stāvēju pie ūdens, netālu bija laipiņa. Ieraudzīju, ka zem ūdens ir kaķi. Viņi gulēja rindā un bija tik laimīgi, staipījās un žāvājās. Es pieļauju, ka tajā vietā es pasmaidīju ar dzīvē. Šī aina man tik spilgti iespiedusies atmiņā, un kad par to iedomājos, mani pārņem siltus. Tajā vietā sapnī jutos kā sapīpējusies. Ok, pietiks par sapņiem. Man parasti nepatīk ne rakstīt, ne lasīt aprakstus par ko katrs sapņojis...
Bet par vakardienu. Uztaisījām salātus un tad Sint atsūtīja sms. Ap 20iem izgājām no mājas, viss skats bija tik aizmiglots. Bijām veseli septiņi latvieši. Sākumā bija visai garlaicīgi, bet tad jau atradās kādas kopējas tēmas + Aktrises draugs spēlēja ģitāru. Tā jauki.
Šodien ieguvu vērtīgu mācību - vienmēr jānoskaidro līdz cikiem strādā veikali 7dienās. Aizgājām uz Morisonu, bet - ciet. Vismaz pastaigājāmies. Vispār mēs esam katru vakaru pasākuši iziet īsākās vai garākās pastaigās. Jauki! Pastaigas ir jaukas!
Sataisīju ķermeņa skrubi, nolakoju nagus. Vēl tikai duša un būšu gatava rītdienai. Ceru, ka mans makets būs skaisti lāzerizgriezts. Un cerams, ka īpašā līme pienāks laicīgi, lai visu varu salīmēt. Nākamā nedēļa rādās būt aizņemta. Pat ļoti!
Jauku vakaru!