Gads iesācies negaidīti rosīgi. Domāju, ka viss būs kā pagājušogad, kad skolā vajadzēja līmēt visādus sūdus utt. Bet nekā! Jau pats pirmais projekts man uzdzen mazliet bažas vai paspēšu laikā (protams, ka paspēšu, bet es vienmēr uztraucos, vai paspēšu). Vajadzēja izmērīt telpu kurā mācāmies un tad uzzīmēt to Cadā. Pirms mēneša, kad iepazinos ar AutoCad pirmo reizi, mani pārņēma šausmas, es neko nesapratu, bet pirms nedēļas es piedzīvoju apskaidrību. Tā nu es vienā dienā iemācījos apieties ar to programmu! Galvenais, ka ir pareizais cilvēks, kas māca. Pema ir nesalīdzināmi labāka par Džeisonu, kam vnk slinkums kko stāstīt vai lēnām parādīt + viņš neizmanto ātrās komandas, kas ir daudz parocīgāk - piespied kādu buru + Enter un dari, ko vajag, nevis stundām meklē tās sasodītās ikonas. Rīt iešu lāzer-cutot to, ko uzzīmēju. Jāsagaida tikai īpašā līme, ko šodien pasūtīju un tad mans makets būs gatavs. Ah, bet vēl tik daudz darba!
Man laikam, es pat esmu ļoti droša, ka tā ir, iepatikās tas, ko es mācos. Cads pagaidām liekas tik interesants, ka es papildus esošajam projektam sāku darīt to, kas jānodod tikai semestra beigās.
Negaidīti ātri ir pagājušas gandrīz divas nedēļas kopš atgriezāmies Prestonā. Šoreiz ir vieglāk. Morāli.
Rīt jāsāk jaunas apmešanās vietas meklējumi. Mājas saimnieks palicis par nekaunīgu - teica, ka nākamgad būs vēl augstāka maksa. Kretīns. Bet nekas, pagaidām piedāvājums ir liels. Rīt tikai būs jāapzvana visas atzīmētās mājas. Un tad jāsāk apskate. Esmu pilna entuziasma un rosīguma! Sen tā nav bijis. Vienīgi...
Vienīgi priekšā ir Āfrika. Kā man gribas, lai tas viss jau būtu aiz muguras! Ceru, ka šoreiz būs vieglāk, lai arī Lācēns prom būs ilgāku laiku. Vieglāk, jo mamma lido pie manis! Nākamā 6diena man būs šausmīga. Patiešām! No rīta jāpavada Lācēns un tad jāgaida mamma līdz 17iem, tad 18os ir vilciens uz Prestonu. Tā tik būs diena. Jāpaņem līdzi grāmata un dators.
Laikam viss manā aizraujošajā dzīvē.
Labu nakti!