Man manā darbā regulāri nākas komunicēt ar ārzemniekiem, un ik pa brīdim gadās arī krievi, kuri ne kripatas nerunā latviski (nav ne jausmas, vietējie vai ne). Ko es daru? Ja mani saprot, turpinu latviešu valodā. Ja nesaprot, smaidot pasaku, ka krieviski runāju visnotaļ bremzīgi, un apvaicājos, vai šamam nebūs nekas pretī, ja turpināšu angliski. Klientam tad paliek izvēle - piebiedroties vai turpināt pašam savā valodā. Ja redzu, ka cilvēkam pagalam švaki ar saprašanu, tad gan izmoku pa kādai frāzei arī krieviski, un visi ir puslīdz apmierināti.

Man jau liekas, ka, ja klients redz, ka esmu ar mieru panākt viņam soli pretī, tie principi "nesaprotu, nerunāju" atbīdās otrā plānā. Cita lieta, ja man sāk deklamēt visādus anti-LV pātarus; tad gan esmu gatava padiskutēt, kuram kas te jāsaprot un kā jāatbild.