Eh... Es vienmēr kaut ko sačakarēju. Man it kā vienalga, bet vajadzēja labāk neko neteikt, kaut gan bija jau ļoti apriebies, ka kāds bez grāmatas izlasīšanas nopelna labu atzīmi, lai arī runā pēdējos mēslus. Bet gan es to pārdzīvošu. Tikai man bieži sanāk kaut ko sabojāt. Atgādinājums sev: neko nenožēlo un kas bijis, pagājis. Tikai jācenšās tālāk tādas kļūdas nepieļaut.
Šodien otrreiz eju uz Ziedoni, bet līdz vakaram vēl tālu.
Šodien bija tikai 3 stundas, kurās nekas netika darīts.
Velns! Jābeidz domāt par to, ka manis teiktais kaut ko sačakarēja un nu mani ienīst visi. (P.S. Es viņus visus ienīstu jau sen.).
Ā! Gribēju izpukstēties vēl par SWH. Jēzus! Rutulis un Busulis. wtf? Pirmais ir tik sasodīti lirisks, īsts vecmāmiņu sapnis, bet otrais vienkārši ir stulbs. Piecas min ko no viņa dzirdēju sastāvēja no ēee emmm ēēē. Nu ja. Veiksmīgu tālāko darbību, radio.