Vakardiena nesanāca tāda kā būtu gribējies. Pat ļoti nesanāca. Tikai uz nakts pusi viss palika labāk.
Uztaisījām lavašu, kas gan, jāatzīst, nebija visai nom nom, bet apelsīnu kafija sanāca dievīga! Tā gan vairāk piemērota ziemai, bet bija jāizmēģina.
Vakardienas pirmais pērkons/zibens izjauca lielisko badmintona spēli. Mums sen nebija tā sanācis.
Šorīt augšā biju jau 8os un nezināju, ko darīt. Labi, tagad es arī nezinu ko darīt. Bija plānots braukt uz Jumpravu un tā ar darīsim, laikam.

* Pietrūks piedzīvojumu. Pietrūkst vecās manis. Vispār pietrūkst sevis.
* Šodien es kopu kapus. Dīvaini. Tie pat nebija manu radu. Bet vismaz iepazinu kaut nedaudz E. vecmāmiņu tuvāk. Par kapiem - šie bija savādi. Ļoti mežā. Jumpravas kapi. Laikam nebiju bijusi kapos, kas ir TIK dziļi mežā. Lai gan auksts vējš, bet tur bija jauki, un cilvēki ar šad tad parādījās (naktī varētu būt nejauka sajūta tur :D) Sasmērēju savas labās bikses rokoties pa zemi, par nagiem nemaz nerunājot.
* Man būtu vairāk jārūpējas par sevi. Ja es to darītu, atrisinātos vismaz miljons problēmu.
* Rīt kā par nelaimi ir sarunāts piknikekskursija Pokaiņos. Sasodīti ļoti negribas braukt. Mājās ir tik daudz darbu, tik daudz kas būtu jāsakopj, jāiztīra + skolas bezjēdzīgās lietas arī jāizpilda un jāsakārto.
* Sagribējās tā vienkārši kaut kur pasēdēt un iedzert, bet tā jauki, ar dejām un labiem kokteiļiem. Vai varbūt nē.
 - Atgādinājums sevi: vairāk rūpējies par sevi!

Tgd gaidīšu, kad E. izkāps no vannas, lai varam iet gulēt. Hāh.