Rīta sākumam nebija ne vainas, ja neskaita skumjo momentu, kad bija jāved Lācēns uz staciju. Pat sportā gāja visai labi, dabūju pāris ciešamas atzīmes 7 un 6 laikam, bet vairāk es basketbolā negribu, laikam... Labi, tas tikai tā.
Tad sākās fizikas. Man bija maz laboratorijas darba parāds, ko es gribēju viņai parādīt, bet šī man sāk kliegt, ka tas jādara pēc stundām, bet tad es nevaru un viņa man vnk bezsakarā uzkliedz. Pēc laika kliedz, lai eju ārā, bet es sēdēju. It kā nomierinājās, bet pēkšņi sāk man bļaut nenormāli virsū, lai pazūdu no viņas klases par to, ka es viņai neesmu atvainojusies, ka uzkliedzu (šeit jāatgādina, ka viņa sāka pirmā). Vēl kliedza, lai atnesu ĀRSTA zīmi par kavēto pagājušo stundu. Vienīgā, kurai vajag ārsta zīmi, ir viņa.
Pretekle.
Lūk, vēl viena vieta, kur es vēlētos, ka man būtu draudzene. Ok, es esmu ļoti sarkastiska, ar savies inside jokie, ko saprotu tikai es un varbūt pāris cilvēki, bet ...
Labi, vientulība mani stiprinās. Jā, kā tad. Velns.
Ceru, ka šīs rīts bija šaumīgs tikai man.