Emīls Skrīks
11. Maijs 2018
12:51
Es nekad neatceros savus sapņus. Arī tikko pamostoties no miega. Parasti viss, ko es atceros ir kaut kādi atsevišķi blāvi kadri kā sena bērnības atmiņa vai arī pārāk izgaismota fotofilmiņa. Tie sapņi, kas man dažreiz paliek atmiņā, ir kaut kādas it kā ikdienišķas situācijas, visbiežāk, sarunas ar cilvēkiem, tikai jocīga/sireālā iestatījumā, piemēram, sēžu un runājos ar kaut kādu paziņu kādā vietā, kas ar to ir pilnīgi nesaistīta, vai arī eju pa ielu uz kādu vietu, kur pavisam noteikti nevar nokļūt, ejot pa šo ielu. Vārdsakot, absolūti neinteresantas lietas. Arī pēc kaut kādiem spēcīgiem pārdzīvojumiem, tas nekad nav atspoguļojies manos sapņos, drīzāk ir bijis tā, ka es vienkārši nespēju aizmigt. Tādēļ man ir zināma skaudība pret cilvēkiem, kuriem ir bieži un kolorīti sapņi, lai gan es apzinos, ka ļoti daudzi labprāt būtu manā vietā šajā jautājumā.