29.4.24 19:18
saule uzausa un
aprija visu pilsētu
tūkstošiem cilvēku mira
saules siltajos zobos
29.4.24 19:10
ir labāk ne ar vienu nerunāt nekad
ja tevi nesaprot pārprot vai
noreducē līdz karikatūrai
ir labāk griezt zobus katru
nakti un pamosties ne kā
cilvēkam bet ģeometrijai
ir labāk nepazīt citus kas
katru dienu pamostas un ir
cilvēki un no rīta sveicina
tevi un
citus abstraktus konceptus
1.2.24 09:33
jā, vārdsakot, iepriekšējais ieraksts ir bijis tikai īsa atstarpe kopumā lēni, bet konstanti lejupejošā vektorā. ir grūti runāt par savām sajūtām, ja tās nevar nodefinēt kā punktu uz ass "slikti-labi", bet gan, piemēram, "balta uzgaidāmā telpa."
13.1.24 00:01
tam tā nevajadzētu būt un tas tā parasti nav
bet pašlaik dzīve ir ok
4.8.23 16:29
saule spīd tieši
cauri sirdij
5.6.23 17:33
pasmejies paraudi
pasmejies paraudi
pasmejies paraudi
pasmejies paraudi
21.4.23 18:33
uzticības persona
kabatā dūc
pastāsti man savus
sirdsēstus
uzticības persona
izsludināta pazudušo
personu meklēšanā
uz vienu mirkli
es atzinos savā
vājumā tikai uz
mirkli vienu vai
diviem tūkstošiem
uzticības persona
kreisajā kabatā
nepamet mani ne
uz vienu mirkli
man kabatā dūc
viens mirklis
tas ir mirklis
un mirkļa vairs nav
1.3.23 17:41
novelc nost savu seju
paturi seju plaukstās
izmet seju miskastē
tagad tev nav sejas
paskaties spogulī bez sejas
pasmaidi bez sejas
9.4.22 23:08
saulīte ar zobiņiem
tā pārkož manu rīkli
24.1.22 19:01
draugu nav, ir tikai čomi
30.12.21 00:53
dūkoņa pie pakauša sienas
iespiesta stūrī vakar
tā nebija tāda kā rīt un
vairs nezinu kādā vārdā to saukt
troksnis pirms tukšuma pēdējais
autobuss aizbrauc prom kur
agrāk bij mājas un tagad
galapunkts bez vārda
kliedziens melnajā caurumā
iekritis un laiks apstājies
pieturā starp mirkli un mūžību
vienmēr pakausī dūc
24.8.21 00:51
neaizmirsti pieturā pasveicināt
labsirdīgo vīru kurš
uz mežu velk tepiķcilvēku
neaizmirsti krāmu bodē nopirkt
manu sirdi
uz labu atlaidi
pilnā nopietnībā
neaizmirsti katru dienu
man paiet garām
es eju pa ielu
pašnāvība skatlogā man smaida
izdevīga cena
kad es nomiršu lūdzu
apglabā mani savā
kabatā
10.6.21 00:15
pasaule iet bojā
katru dienu istabā
tās ir tādas
ikdienas eksistenciālās šausmas
4.6.21 21:56
man tiešām žēl ka
tev nācās mani
satikt pirms četrā dienām
es todien biju sev
pārgriezis rīkli
respektīvi nebiju tajā
labākajā paskatā
tāpēc lūdzu piedod ka
tev to bija jāredz
tur nebija ko redzēt
4.6.21 02:31
man riebjas vasaras
jo dienas ir garas
bet prātiņš ir īss
5.4.21 23:21
2016. gada jūnijs. hipotermija.
3.11.20 00:12
paskaties pulkstenī
pēc tam pāri plecam
vai pastarā tiesa jau
negaida vārtrūmē
sakod zobus kā
klaiņojošs suns sakož
cilvēku klaidoni un vispār
nav ko pa nakti vazāties
ej tālāk
gan jau ka neskatās
tā pat vien virsū un
vispār jau viss
un es esmu tam
pa vecam
26.7.20 19:56
šovasar es esmu faktiski pārtraucis kontaktu ar visiem ļaudīm, kurus uzdrīkstos dēvēt par saviem draugiem, kā arī ieguvis riebumu pret tām lietām, ko līdz šim turēju visciešāk sirdij. bet ir bijis diezgan maz karstu dienu, tāpēc jāsaka, ka kopumā man iet jauki.
3.3.20 23:27
Narciss ieraudzīja savu atspulgu, bet es neredzu neko.
2.11.19 23:47
esmu novērojis, ka pēdējos gados ir kļuvis daudz populārāk runāt un būt atklātam par saviem personīgajiem pārdzīvojumiem, problēmām un garīgo veselību. protams, līdz ar to ir arī pieaugusi apkārt esošo cilvēku empātija un spēja to uzklausīt savus līdzcilvēkus. man tas ļoti patīk. pat mazliet šķiet, ka mēs kā sabiedrība esam kļuvuši mazliet nobriedušāki.
ja salīdzina, tad iepriekšējo dekāžu popkultūras virzieni ir saturējuši vismaz kādus toksiskus elementus, pat tie, kas sevi ir pozicionējuši kā visus iekļaujoši utt. vienmēr cilvēkiem ir bijusi kaut kāda tieksme sevi apliecināt uz citu rēķina, citus noniecinot, izsmejot, apspiežot.