tur
Posted on 2011.10.28 at 16:29Garastāvoklis::
hopeful
Stāvot uz balkona sapratu to, ka man šajā mirklī nāk tik daudz domu galvā saucamie ieceres zibšņi.
un šodien! -
Es atceros, ka pirms gadiem 3, kad gulēju Gaiļezera slimnīcā pusmiegā man ieskanējās balss tumsā, tukšumā - manī.
Klusa, skaista sievietes balss ap 40 gadiem. Un teica - Pelni vējā... Tie ir tie vārdi, kas man vēl ir atmiņā, bet pārējais, kas tajā neatceros. Vai tas bija izbārsti pelnus vējā. Fakts tāds, tas nebija īsti sapnis, tā nebija īsti realitāte. Tāpēc - varbūt tas bija kādas sievietes gars, kas slimnīcā klīda, kuras pelni vēl stāv un nav palaisti brīvībā?
Tā balss bija kā kaut kādai aktrisei, http://www.youtube.com/watch?v=mB1kMx7w
Es visu šo laiku esmu atcerējusies šo atgadījumu un svēti ticu, ka tas kaut ko nozīmēja.
----------------------------------------
Šodien man Dainis uzdāvināja kļavas rozi. Kāda tā ir? No kļavu lapām izveidota. Tiešām skaisti un vienkārši. Ar nenotverami rudenīgo meža smaržu. Aizverot acis liekas,ka Tu atrodies mežā, apkārt klusums, mazliet mitrs gaiss -rudens. Tieši tāds, kāds man patīk.
----------------------------------------
Jāsaka godīgi, nejūtos es šajā vietā laimīga. Šajā vietā - šajā dzīvoklī. Es tagad ideāli saprotu, kā Linda jutās iepriekšējā, kur es atkal jutos tur, kur es iederos - savā vietā. Šis dzīvoklis un apkārtne mani smacē. Šie cilvēki, kas pa ielām iet un bezmērķīgi dzīvo. Jā, jā. Visi izsitēji un neizsitēji. Gan māmiņas, gan jaunas meitenes. Liekas, ka šeit viņi ir pazaudējušies. Pazaudējušies, kā es. Protams, es nekādīgi nevaru sūdzēties. Pilnīgi nē. Bet, bet....
Ja jau ir tā, ka man negribās skolu, negribās iemīļoto kafejnīcu, negribās mājās braukt, negribās, sēdēt šajā dzīvoklī, negribās iet ārā, negribās iet izklaidēties Vecrīgā. Negribās. Man negribās neko. Man negribās būt šeit uz zemes. Šajā mirklī. Nevajag pārprast, neesmu pašnāvniece. Tikai... Es nezinu, gribās uz laiku pazust.
Gribās nozust kaut kur savā pasaulē, savā vietā, kur nav problēmu, mīklu, nelabu cilvēku.
Negribu būt parastā masa, kas strādā, lai izdzīvotu, gribu būt no tiem cilvēkiem, kas dara ar smaidu sirdī. Mīl to, ko dara un jūt, ka dzīve ir ideāla priekš viņa. Tas cilvēks, kas uzskata, ka pasakas nav izdomātas, tā ir īstenība, ar savām raganām un bubuļiem zem gultas. Viss tas man paliek par grūtu. Pārāk daudz un pārāk maz.
Sarunāsim, es aizmigšu uz ziemu un tad, kad tā paies pamodini. Tagad saprotu lāču miegu. Tur ir kas dziļāks ne tikai fizioloģiskais.
Kuš.
un šodien! -
Es atceros, ka pirms gadiem 3, kad gulēju Gaiļezera slimnīcā pusmiegā man ieskanējās balss tumsā, tukšumā - manī.
Klusa, skaista sievietes balss ap 40 gadiem. Un teica - Pelni vējā... Tie ir tie vārdi, kas man vēl ir atmiņā, bet pārējais, kas tajā neatceros. Vai tas bija izbārsti pelnus vējā. Fakts tāds, tas nebija īsti sapnis, tā nebija īsti realitāte. Tāpēc - varbūt tas bija kādas sievietes gars, kas slimnīcā klīda, kuras pelni vēl stāv un nav palaisti brīvībā?
Tā balss bija kā kaut kādai aktrisei, http://www.youtube.com/watch?v=mB1kMx7w
Es visu šo laiku esmu atcerējusies šo atgadījumu un svēti ticu, ka tas kaut ko nozīmēja.
----------------------------------------
Šodien man Dainis uzdāvināja kļavas rozi. Kāda tā ir? No kļavu lapām izveidota. Tiešām skaisti un vienkārši. Ar nenotverami rudenīgo meža smaržu. Aizverot acis liekas,ka Tu atrodies mežā, apkārt klusums, mazliet mitrs gaiss -rudens. Tieši tāds, kāds man patīk.
----------------------------------------
Jāsaka godīgi, nejūtos es šajā vietā laimīga. Šajā vietā - šajā dzīvoklī. Es tagad ideāli saprotu, kā Linda jutās iepriekšējā, kur es atkal jutos tur, kur es iederos - savā vietā. Šis dzīvoklis un apkārtne mani smacē. Šie cilvēki, kas pa ielām iet un bezmērķīgi dzīvo. Jā, jā. Visi izsitēji un neizsitēji. Gan māmiņas, gan jaunas meitenes. Liekas, ka šeit viņi ir pazaudējušies. Pazaudējušies, kā es. Protams, es nekādīgi nevaru sūdzēties. Pilnīgi nē. Bet, bet....
Ja jau ir tā, ka man negribās skolu, negribās iemīļoto kafejnīcu, negribās mājās braukt, negribās, sēdēt šajā dzīvoklī, negribās iet ārā, negribās iet izklaidēties Vecrīgā. Negribās. Man negribās neko. Man negribās būt šeit uz zemes. Šajā mirklī. Nevajag pārprast, neesmu pašnāvniece. Tikai... Es nezinu, gribās uz laiku pazust.
Gribās nozust kaut kur savā pasaulē, savā vietā, kur nav problēmu, mīklu, nelabu cilvēku.
Negribu būt parastā masa, kas strādā, lai izdzīvotu, gribu būt no tiem cilvēkiem, kas dara ar smaidu sirdī. Mīl to, ko dara un jūt, ka dzīve ir ideāla priekš viņa. Tas cilvēks, kas uzskata, ka pasakas nav izdomātas, tā ir īstenība, ar savām raganām un bubuļiem zem gultas. Viss tas man paliek par grūtu. Pārāk daudz un pārāk maz.
Sarunāsim, es aizmigšu uz ziemu un tad, kad tā paies pamodini. Tagad saprotu lāču miegu. Tur ir kas dziļāks ne tikai fizioloģiskais.
Kuš.