skely_fly

Nekas slikts nav noticis, bet sajūta, ka esmu pazudusi laikā, izplēnējusi un neiederos šeit.
Dīvaini. Kas man parasti likās jautrs šodien ir nesaprotams, kāpēc kāds ko tādu uzskata par smieklīgu.
Mājās, mājās arī negribās iet, mazliet Tukšuma sajūta un vientulība valdīs tur. Varbūt tāpēc, ka pārvācos.
Bet viss drīzākais tas, ka sienas ir nenormāli tālu, kas rada to, ka Tu esi vientuļš. Kā jau minēju - "Es neesmu vientuļa, man tikai ir vientuļi brīži". Un diemžēl šis ir tas brīdis. Kad aizrauj nekas. Ne man gribās ko darīt, ne arī [dīvaini skan]nedarīt.

Daaamn, kā negribās man ar savu garīgo bojāt citiem garastāvokli un pie tam zinot, ka tas tā būs kādu laiku. sabojāt visu?

Smiekls par sevi, tik nesakarīgi, bet tā sajūta, ka Tev ir viss - ģimene, draugi, puisis, bet tajā pašā laikā Tu savelc sirdi dūrē un nelaid vaļā. Burtiski žņaudzās dvēsele.

Ielej aliņu dvēselei. Lai piedzeras un guļ bez iespējas just vietējā vārtrūmē.

Bāc, bet man jau nav īstu māju, nav MANU māju, skumji. :(

Viss. Labāk ieturēsim klusumu. Dvēsele ir. Jā. Bet sažņaugta.