Patīkamās skumjas
Posted on 2011.06.17 at 22:31Garastāvoklis::
sad
Varbūt var nepiekrist, ka skumjas ir patīkamas.
Manas skumjas šodien bija lietū, ar skaistu un depresīvu mūziku, skaidru klusumu un vienkāršību. Drēgnumu, kas kaut kādā veidā ielauzās mājās.
Skumju brīdī Tu pārdomā visu, atceries visu, to, ko vajadzētu nožēlot, to, ko vajadzētu piedot. Visu.
Tur jau tas skaistums, kas tas neizēd sirdi līdz pēdējam, bet tikai mazliet to pažņaudz. Tā, lai jūt, ka viņa Tur ir.
Manuprāt, skumjas ir tik pat burvīgas, pag, nē, klusās, mierīgās skumjas ir tik pat skaistas, kā īstie laimes mirkļi.
Bet varbūt tajā jaucās laime ar skumjām un Tu pat nevari īsti saprast vai tās ir skumjas, vai prieks par pagātni. Kaut noteikti man jaucās arī tagadne klāt. Skumjas, ka man nav pieejams tas, ko es vēlos visvairāk tagad. Tomēr zinot, ka sirds dabūs agrāk vai vēlāk. Pienāks tas mirklis, kad sapņi piepildās.
http://www.youtube.com/watch?v=cuuc4qI1
Man nevajadzētu nemaz daudz. Tiešām tikai mazliet. Just siltumu no ādas. Acu skatu tumsā, kad acis paliek tik dzidri pelēkas. Un skats ieurbjas manī tik dziļi, ka liekas tūlīt tas nonāks līdz dvēselei un paņems to sev. Izstaigās visas istabas. Atradīs visas atslēgas. Beidzot liks saprast to, ka nekad īstenībā neesmu elpojusi pa īstam.
Vai atceries?
Kritiens. Tīrs un nebeidzams kritiens kosmosā, kas nebeidzas. [Tāds izpaužas skumjas - pārdomas par ko vairāk. Tas ir patīkami]. Tu vari krist mūžīgi. Vai tas nebūtu skaisti krist un nenokrist nekad? Būt tajā mirklī. Palikt. Ne laiks. Ne Telpa. Neviena.
Nav cilvēku drūzmas, skaitļi. Kodi. Viss ir pavisam vienkārši. Ir dvēsele.
[smīns]Šoreiz es tiešām vēlos palikt. Neiet... Palikt. Būt. Te.
Un lai nekas cits nebūtu, kā tikai šī sajūta.
Jā. Es atcerējos sapni. 2008. gadā es sapņoju it kā ar ikdienišķu, bet tik salīdzinoši precīzu.
Manas skumjas šodien bija lietū, ar skaistu un depresīvu mūziku, skaidru klusumu un vienkāršību. Drēgnumu, kas kaut kādā veidā ielauzās mājās.
Skumju brīdī Tu pārdomā visu, atceries visu, to, ko vajadzētu nožēlot, to, ko vajadzētu piedot. Visu.
Tur jau tas skaistums, kas tas neizēd sirdi līdz pēdējam, bet tikai mazliet to pažņaudz. Tā, lai jūt, ka viņa Tur ir.
Manuprāt, skumjas ir tik pat burvīgas, pag, nē, klusās, mierīgās skumjas ir tik pat skaistas, kā īstie laimes mirkļi.
Bet varbūt tajā jaucās laime ar skumjām un Tu pat nevari īsti saprast vai tās ir skumjas, vai prieks par pagātni. Kaut noteikti man jaucās arī tagadne klāt. Skumjas, ka man nav pieejams tas, ko es vēlos visvairāk tagad. Tomēr zinot, ka sirds dabūs agrāk vai vēlāk. Pienāks tas mirklis, kad sapņi piepildās.
http://www.youtube.com/watch?v=cuuc4qI1
Man nevajadzētu nemaz daudz. Tiešām tikai mazliet. Just siltumu no ādas. Acu skatu tumsā, kad acis paliek tik dzidri pelēkas. Un skats ieurbjas manī tik dziļi, ka liekas tūlīt tas nonāks līdz dvēselei un paņems to sev. Izstaigās visas istabas. Atradīs visas atslēgas. Beidzot liks saprast to, ka nekad īstenībā neesmu elpojusi pa īstam.
Vai atceries?
Kritiens. Tīrs un nebeidzams kritiens kosmosā, kas nebeidzas. [Tāds izpaužas skumjas - pārdomas par ko vairāk. Tas ir patīkami]. Tu vari krist mūžīgi. Vai tas nebūtu skaisti krist un nenokrist nekad? Būt tajā mirklī. Palikt. Ne laiks. Ne Telpa. Neviena.
Nav cilvēku drūzmas, skaitļi. Kodi. Viss ir pavisam vienkārši. Ir dvēsele.
[smīns]Šoreiz es tiešām vēlos palikt. Neiet... Palikt. Būt. Te.
Un lai nekas cits nebūtu, kā tikai šī sajūta.
Jā. Es atcerējos sapni. 2008. gadā es sapņoju it kā ar ikdienišķu, bet tik salīdzinoši precīzu.