Monologs ar Tevi
Posted on 2011.01.21 at 21:25Garastāvoklis::
melancholy
Mūzika: Poets of the Fall - Carnival of Rust
Ir lietas, ko nepaskaidros, ne? Kāpēc tā, ne savādāk.
Lai arī kāds Tu būtu, Es Tev pietiekami pazemīgi lūdzu - atstāja manas domas. Atstāj tās ielas Tukšās, kur mēs gājām. Jo viņas ir mana ikdiena. Atstāj vietas, lietas un sienas. Vienkārši aizej. Nav daudz prasīts. Tik pat viegli kā izdegušu spuldzīti nomainīt.
Jā. Es māku šo spēli spēlēt, bet jāatzīst, citreiz ir labāki spēlētāji par mani. Un Tas man krīt uz nerviem.
Es nekad nebūšu no tām, kas zaudēs lepnumu, kas paprasīs paskaidrojumu, kur tas vienkārši nebūs.
"Domā brīvi!" Es vēlos, es tiešām vēlos, bet ko lai saka, katru reiz, kad izlienu no migas ārā. Viss atgādina par Tevi. Nav tā, kā pirmo mēnesi, bet...
Viss atgādina par Tevi. Mana guļamistaba, vannasistaba, dīvāns, dators, virtuve, pati mana māja, durvis, Tilts, stabs. Izklausās tik smieklīgi, bet nez kāpēc esi tās vietas uztaisījis par īpašām. Varbūt teikums, varbūt pieskāriens, varbūt kaut kas tāds, ko nekad neviens neuzzinās.
Vai Tevi nevar izdzīt ar svēto ūdeni.? Ar spoku medniekiem? Tu man atgādini tiešām rēgu. Vēlamu un tajā pašā laikā tik ļoti nevēlamu.
Ko es darītu, ja Tevi satiktu? Hm.. Gan jau nekā. Gan jau parādītu, ka es pēc Tevis neilgojos, ka neesmu par Tevi domājusi. Klausījusies Tavu mūziku, skatījusies uz Tavu sasodīto rozi. Es neparādītu to.
Protams, paldies Tev par to, ja tas vakars būtu izvērsies savādāk. ES nebūtu iepazinusi divas apburošas meitenes. Nebūtu gājusi uz ballītēm, kur krājusi numuriņus un vēlāk metusi mistkastē, jo tie nav pietiekami labi priekš manis un galu galā tie nebija Tavi numuri. Tie bija tie, kas vēlējās no manis kaut ko. Vai vēlējās iepazīt mani, bet es viņus izmetu.
Nē. Es negribēju Tevi paturēt uz mūžiem. Es negribēju Tevi visu sev. Nopietni! ES N E G R I B Ē J U! Es gribēju mazliet vairāk laiku ar Tevi. Man bija par mazs. Tāpēc Tu esi uzvarētājs šajā spēlē, jo mācēji īstajā laikā aiziet. Pateikt:"Bija labi!" Parasti tā daru es. Jā. Jā. Es zinu, ka Tu to zini, TU esi redzējis to no manis, kā pasaku "bija Labi!" Citiem... Citiem, bet ne Tev.
Un vispār, es biju tik ļoti jau pieradusi pie visa. Es varbūt par Tevi atcerējos nedēļā reizi un uzreiz liku atmiņām izgaist.
Bet tad Tu atkal parādījies. Es pat nezinu, kur es viņu izraku - Tavu video ar ģitāru. Tavu balsi. Un viss. ES visur, kur eju Tur ATKAL esi TU. Kā rēgs. Tieši tā. Nepārspējams rēgs. Visa mana vide ir pilna ar Tavi.
Bet viens man ir prieks, es Tevi neielaidu sevī. Es Tev neuzticējos. Es Tev neuzticēju visu mani, tā būtu pareizāk teikt. Tikai daļu, jo Tu nebiji cits. Tu biji Tu. Ar saviem tintes traipiem uz sejas.
Es zinu, ka atmiņas izzudīs. Tu izzudīsi. Es varbūt beidzot pieaugšu. Tu varbūt beidzot nebūsi Tu.
Tad jau tā būs pavisam cita pasaule. Cita dimensija. Cita realitāte.
Tu esi redzējis Tauriņa efektu, vai ne? Pirmo daļu. Būs tā. Tā kā pēdējās piecās minūtēs. Būs. Es Tev saku. Es zinu.
Kaut es arī zinu, ka Tu esi labs spēlētājs. Un labākie vienmēr atgriežas, lai nodilušo diedziņu nomainītu pret izturīgāko ķēdi.
Spēlē, Tu zini, TU retais zini, ka spēle ar noteikumiem nenes prieku, baudu...
Tāpēc spēlēsim netīri.
Vienmēr mācos no labākajiem. Es šoreiz mācīšos no Tevis. Gan lai uzvarētu pašu Tevi un vairs nezaudētu nevienam citam.
Ar cieņu. Es.
Lai arī kāds Tu būtu, Es Tev pietiekami pazemīgi lūdzu - atstāja manas domas. Atstāj tās ielas Tukšās, kur mēs gājām. Jo viņas ir mana ikdiena. Atstāj vietas, lietas un sienas. Vienkārši aizej. Nav daudz prasīts. Tik pat viegli kā izdegušu spuldzīti nomainīt.
Jā. Es māku šo spēli spēlēt, bet jāatzīst, citreiz ir labāki spēlētāji par mani. Un Tas man krīt uz nerviem.
Es nekad nebūšu no tām, kas zaudēs lepnumu, kas paprasīs paskaidrojumu, kur tas vienkārši nebūs.
"Domā brīvi!" Es vēlos, es tiešām vēlos, bet ko lai saka, katru reiz, kad izlienu no migas ārā. Viss atgādina par Tevi. Nav tā, kā pirmo mēnesi, bet...
Viss atgādina par Tevi. Mana guļamistaba, vannasistaba, dīvāns, dators, virtuve, pati mana māja, durvis, Tilts, stabs. Izklausās tik smieklīgi, bet nez kāpēc esi tās vietas uztaisījis par īpašām. Varbūt teikums, varbūt pieskāriens, varbūt kaut kas tāds, ko nekad neviens neuzzinās.
Vai Tevi nevar izdzīt ar svēto ūdeni.? Ar spoku medniekiem? Tu man atgādini tiešām rēgu. Vēlamu un tajā pašā laikā tik ļoti nevēlamu.
Ko es darītu, ja Tevi satiktu? Hm.. Gan jau nekā. Gan jau parādītu, ka es pēc Tevis neilgojos, ka neesmu par Tevi domājusi. Klausījusies Tavu mūziku, skatījusies uz Tavu sasodīto rozi. Es neparādītu to.
Protams, paldies Tev par to, ja tas vakars būtu izvērsies savādāk. ES nebūtu iepazinusi divas apburošas meitenes. Nebūtu gājusi uz ballītēm, kur krājusi numuriņus un vēlāk metusi mistkastē, jo tie nav pietiekami labi priekš manis un galu galā tie nebija Tavi numuri. Tie bija tie, kas vēlējās no manis kaut ko. Vai vēlējās iepazīt mani, bet es viņus izmetu.
Nē. Es negribēju Tevi paturēt uz mūžiem. Es negribēju Tevi visu sev. Nopietni! ES N E G R I B Ē J U! Es gribēju mazliet vairāk laiku ar Tevi. Man bija par mazs. Tāpēc Tu esi uzvarētājs šajā spēlē, jo mācēji īstajā laikā aiziet. Pateikt:"Bija labi!" Parasti tā daru es. Jā. Jā. Es zinu, ka Tu to zini, TU esi redzējis to no manis, kā pasaku "bija Labi!" Citiem... Citiem, bet ne Tev.
Un vispār, es biju tik ļoti jau pieradusi pie visa. Es varbūt par Tevi atcerējos nedēļā reizi un uzreiz liku atmiņām izgaist.
Bet tad Tu atkal parādījies. Es pat nezinu, kur es viņu izraku - Tavu video ar ģitāru. Tavu balsi. Un viss. ES visur, kur eju Tur ATKAL esi TU. Kā rēgs. Tieši tā. Nepārspējams rēgs. Visa mana vide ir pilna ar Tavi.
Bet viens man ir prieks, es Tevi neielaidu sevī. Es Tev neuzticējos. Es Tev neuzticēju visu mani, tā būtu pareizāk teikt. Tikai daļu, jo Tu nebiji cits. Tu biji Tu. Ar saviem tintes traipiem uz sejas.
Es zinu, ka atmiņas izzudīs. Tu izzudīsi. Es varbūt beidzot pieaugšu. Tu varbūt beidzot nebūsi Tu.
Tad jau tā būs pavisam cita pasaule. Cita dimensija. Cita realitāte.
Tu esi redzējis Tauriņa efektu, vai ne? Pirmo daļu. Būs tā. Tā kā pēdējās piecās minūtēs. Būs. Es Tev saku. Es zinu.
Kaut es arī zinu, ka Tu esi labs spēlētājs. Un labākie vienmēr atgriežas, lai nodilušo diedziņu nomainītu pret izturīgāko ķēdi.
Spēlē, Tu zini, TU retais zini, ka spēle ar noteikumiem nenes prieku, baudu...
Tāpēc spēlēsim netīri.
Vienmēr mācos no labākajiem. Es šoreiz mācīšos no Tevis. Gan lai uzvarētu pašu Tevi un vairs nezaudētu nevienam citam.
Ar cieņu. Es.
Posted on 2011.01.21 at 22:34