skely_fly

Sen. Tik sen.

Bijām Mēness boulingā. Izskatījos kā maza meitenīte. Rozīgi maigi sarkanas lūpas. Bāla āda, sarkani vaidziņi, sarafaniņš, baltas zeķubikses un garās zeķes. vai nu tik meitenīgi. Lellīga. Drīzāk.

Es biju aizsapņojusies uz Kalna, kad sniegpārsliņas izkusa uz krāsniņas. Un iedomājaties, ja Tur ir kāda dzīvībiņa, bet viņiem liekas, ka viņi dzīvo tik pat ātri, lēni kā mēs.

P.S. Man šodien pateica, ka es izskatos tā kā būtu 3 dienas ballējusi, jo visu dienu nakts šortiņos, maicītē un ar izpūrušiem matiem. Sen tā neesmu slinkojusi.

Kas notiktu, ja visu, ko mēs mīlētu dzīvē izdejojot paātrinātu?
Vai mēs mīlētu vairāk, priecātos par to brīdi? Kas dots?


Vai atkal sūdzētos, ka tas varētu būt ilgāks?
Kā būtu, ja būtu.?

Vai mēs izmainītu pareizās lietas, kas jāmaina, lai mums būtu labāk?
Vai padarītu vēl trakāk?

Iespējams, pamainot vienu nelaimīgo mirkli mēs zaudējam tagadējo, kas bija laimīgs, apmierinošs, pietiekams.

Protams, kas kuram nelaime. CItam nelaime ir nolauzt nags.

Bet, manuprāt, visīpašākās/īstākās ir bērnu emocijas - tās bailes, sāpes utt. (un Ja bērns ir nelaimīgs, tad ir sajūtā, ka pasaule mirst un mēs līdz ar to).


Tātad izdejo dzīvi tā, kā Tu dejotu pēdējo reiz.

VIENREIZ SAPROTI, KA TEV IR VISS!! UN PALĪDZI MAN AR TO SAPRAST!