skely_fly

Sen nebija bijusi tāda reize, kad nespēju apstāties, es skūpstu. Un es vēlos vairāk. Atkal pamodās tas zvērs.
Tiešām cilvēks, kas man iedzen tādu kaisli - pieskārieni skūpsti... Es nevaru.
Automātiski mani nagi ir viņam ādā. Nežēlīgi, bet es pati nejūtu, kā es to daru.

"MAn patīk Tava smagā elpa un trīsas pēc tam." - pēcāk, kad apstājos. lai neaiziet pārāk tālu. Man trīcēja rokas, un kā kāds magnēts vilkās pie viņa lūpām.

Un protams, skarbā realitāte. "Nepierodi pie manis. Nāk vasara."
Man jāpiekrīt, ka vasara ir viens liels šķērslis visam un ļōti par vēlu. Es jau sasodīti esmu pieradusi.
Sasodīti, laikam jau saķērusies viņā.

un STOP es nevaru un negribu pateikt....